Daudz laimes, Latvija! Tu neesi izcīnīta vienai dienai un vienai paaudzei. Mūsu senčiem tu vienmēr esi bijusi svēta. Varbūt pat svētāka nekā debesis, jo arī mans vectēvs, pavasarī izgājis tīrumā labību sēt, mēdza teikt, ka dodas savienot zemi un debesis. Ir daudz dažādu robežu, kas šodien tiek uzceltas starp bagātajiem un trūcīgajiem, liekot pazust līdzcietībai un sapratnei, bet latvieši ir un būs gudra un sīksta tauta, kas līdz pēdējam elpas vilcienam pratīs saglabāt savu pašlepnumu, jo tā nevienai tautai nekad nevar būt par daudz. Latvieši savu Latviju mīl nevis tāpēc, ka tā ir maza un ļoti skaista valsts, bet tāpēc, ka tā ir mana, tava, mūsu dzimtene, kur mīlestība pret savu zemi nav iedomājama bez mīlestības pret latviešu valodu. „Mums vajag vēlēties sev tikai Latviju, neko mazāku par Latviju!” teicis rakstnieks Kārlis Skalbe. Taisnība, tava tauta dažbrīd jūtas apjukusi, izmisusi, zaudējusi cerības un ticību, ko tūlīt steidz izmantot tā sabiedrības daļa, kas uzskata, ka tad ir viegli manipulēt ar cilvēkiem, padarot tos par savu uzskatu un pārliecības vergiem. Tomēr es ticu, ka neļausimies vienaldzībai un nospiedošai apātijai, jo tad mēs zaudēsim to, ko savulaik izcīnījām, ka spēsim saglabāt savu valodu un tradīcijas, ka nekad nepienāks brīdis, kad gaisā pacelsies lidmašīna, kas izvedīs projām pēdējo latvieti. Tavs spēks, Latvija, ir tava tauta. To laimīgu var darīt tikai pareizi un godīgi lēmumi.
Daudz laimes, Latvija!
