Laiks no 11. līdz 18. novembrim Latvijai ir svarīgs. Tā ir nedēļa, kurā varam atsaukt atmiņā vēsturi, atcerēties par Latvijas armijas uzvaru pār Bermonta armiju 1919.gadā, tā ir nedēļa, kurā atgādinām sev, cik svarīgi ir tas, ka mūsu valsts ir neatkarīga. Mēs esam brīvi! Tas ir laiks, kad liela daļa esam patrioti, kad vairums no mums Latviju mīl, bet pēc tam jau atkal varam čīkstēt par valdību, nodokļiem, ceļiem un citām mūžīgajām problēmām. Bet šajā laikā mēs patiešām mīlam savu valsti. Un tas ir labi.
Taču šajā laikā pamanās izcelties tie, kas ir pret mūsu valsts vērtībām, kam ir sveša mīlestība pret Latviju. Tas ir vislabākais brīdis, lai pievērstu sev uzmanību, jo citā laikā šajos cilvēkos varbūt neviens tā īsti pat neklausās, taču svētku nedēļā var izkliegties, cik tīk, jo tad sadzirdēs. Viens kliedzējs ir Jevgēņijs Osipovs, kura kliedzieni pēc uzmanības bieži pauž nedraudzīgu attieksmi pret Latviju.
Ziņu portāls “delfi.lv” informē, ka J.Osipovs liedzis savai meitai nēsāt piespraudi ar Latvijas karogu, kura viņai iedota skolā. Viņš to nodēvējis par “dīvainu, puvušu asiņu krāsas lentīti”, savu nostāju paužot sociālajā portālā “facebook.com”. Šķiet, tāpēc, lai sevi padarītu par asprātīgu, J.Osipovs vēl piebildis: “Lai galīgi neatrautos no svētkiem, kuru simbols ir būtne ar lāča ausīm, es saviem bērniem atļāvu piespraudes ar Čeburaškas attēlu.’’ Tā ir necieņa pret Latviju. Kā tā var izteikties par karoga krāsas lentīti? Kā to var pielīdzināt Čeburaškam, kas pat nav latviešu tēls? Kā? Redz, ka var… Jo ne visi, kas mēs šeit, Latvijā, esam un dzīvojam, mīlam šo valsti. Ne visi ar prieku nēsā lentīti svētku nedēļā.
Taču ir arī tādi, kas iet svētku gājienā, piedalās pasākumos, nēsā lentīti karoga krāsās. Arī tas ir kliedziens. Mēs kliedzam, ka mīlam savu valsti, ka mīlam Latviju. Un tad mums ir vienalga, ko saka tāds Osipovs, jo mūsos ir iededzies patriotisms. Mīlestības saucieni, kaut arī klusāki, ir stiprāki par naida kliedzieniem. Bet vēlāk mīlestības saucieni kļūst klusāki. Taču es ticu, ka patriotisms tik un tā kaut kur dziļi ir apslēpies katra latvieša sirdī, ticu, ka ikviens mīl savu valsti visa gada garumā, ne tikai novembrī. Mīlestība ir klusa, nav jākliedz, lai parādītu, ka mīli. Man nav jāsaka, kas man ir Latvija. Es savu attieksmi parādu ar sarkanbaltsarkano lentīti ap roku ik dienu. Bez kliegšanas. Klusām. Ar mīlestību.
