Viņdien ar Jēci un laulenēm nolēmām aizbraukt līdz novada centram Gulbenei. Laulenes kā jau sievietes sāka ķemmēt, kā Jēcis saka, lupatu bodes. Mums, protams, citi mērķi. Nokļuvām līdz lielveikalam. Nemanot kājas mūs aiznesa līdz šņabja nodalījumam. Mīlīt, kas par izvēli! Acis apžilbst. Cik skaistas pudeles! Gan lielākas, gan mazākas.
Es Jēcim prasu: “Vai šņabis ir pirmā patēriņa prece?” Jēcis uzreiz izšauj un tā kritiski noskatās uz mani, it kā es būtu ķerts: “Bet, protams! Uz paģirām piedevām gurķis un skābu kāpostu sula. Tas, protams, atkarīgs, cik lielas “pohas”. Ne velti ir paruna: no kā paliki slims, ar to jāārstējas. Padomā pats! Atceroties Gorbačova laikus, nelabi paliek. Tas muļķa cilvēks pat talonus šņabim ieviesa. Divas pudeles mēnesī uz galviņu. Bija nolēmis apkarot dzeršanu. Bet mēs tāpat ierāvām. Laime, ka tie laiki ātri pagāja. Kurš gribēs piedzerties, tas piedzersies. Neviens policists nenosargās. Kā saka, cūka dubļus atradīs vienmēr. Pašreiz jau arī izdomā dažādas regulas, bet tā vairāk ir formalitāte. Lai zināmas iestādes varētu sacīt – lūk, kā mēs strādājam!”
“Nu, strādā jau strādā, jo jāstrādā ir. Bet kas šos blēžus izķers?”
“Padomā pats – kāpēc jāķer? Nevienam par varītēm šņabis rīklē netiek liets. Ja vēlies, dzer kaut tosolu. Paša izvēle. Lūk, mēs paņemsim to skaistāko pudeli. Tā sakot, vienreiz mēnesī aizdzīsim skopumu. To mums rada paplānais naudas maks.”
“Jēci, neskumsti, drīz tas kļūs biezāks. “Eirikos” tava pensija liksies pulka lielāka. Kā būs ar to pirktspēju, to manīsim. Varbūt mēnesī varēsim paņemt divas pudeles.”
Tā mēs runādami apstaigājām citas vitrīnas. Vairāk gan ziņkārības dzīti. Gribējām uzkodai pirkt lasi, bet izrēķinājām, ka tas nav domāts mums. Mūsu vēderi nav izlepuši, tāpēc paņēmām reņģītes sālījumā. Televīzijā gudri cilvēki arī māca – lētāk pirksi, labāk dzīvosi.
Pamazām virzījāmies uz autobusu pieturu. Tur jau laulenes mūs gaidīja ar piebāztām “humpalu” kulēm. Ziniet, diena pagāja romantiski, jo citu romantiku lauku pensionāriem nav, izņemot retus gadījumus. Esam pateicīgi augstākajam, ka vēl pietiek spēka pārvietoties ar savām kājām.
