Pareizticīgajiem pagājusī bija Ziemassvētku nakts. Ticīgie no Gulbenes un Balvu novada tradicionāli šajā naktī dodas uz Stāmerienas Svētā Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīcu. Tēvs Aleksandrs Oļipovs vienmēr šajā svētku reizē ir tieši tur, Stāmerienā, vienmēr dievkalpojumu vada godprātīgi un atbilstoši visiem ticības ka-
noniem, tāpēc lūgšanu ceremonija ieilgs vēl tālu aiz pusnakts. Pa to lāgu tauta dievnamā iet un nāk. Un tā – visu nakti. Ziemassvētkos vienmēr ir sajūta, ka Stāmeriena uz brīdi kļūst par tādu kā pareizticības reģionālo centru. Un tomēr tā ir tikai divas reizes gadā – kad pēc Jūlija kalendāra svinam Ziemassvētkus vai Lieldienas. Citkārt dievkalpojumos Stāmerienas baznīca ir pustukša. Tāpēc draudzei radusies ideja par telpu nepieciešamību pareizticīgo dievkalpojumu noturēšanai Gulbenē. Pagaidām piemērots variants atrasts vēl neesot. Cik reāli vispār ir to rast? Vai lūgšanām pietiek ar kādu šim nolūkam pielāgotu telpu vai pat visu sadzīves ēku vai tomēr ir nepieciešama baznīca? Domas dalās. Kādam ir svarīgs garīdznieks – garīgais Tēvs, grēksūdze, padoms un lūgšana. Citam prioritāte ir pati baznīca. Mana paziņa, kura ir pareizticīgā, šajā sakarā izteicās, ka viņa nekad neapmeklēs dievkalpojumus pielāgotās telpās. “Man drīzāk svarīgi būtu, lai baznīca Stāmerienā ir pieejama ikdienā, lai tā vienmēr būtu vaļā. Gribu uz baznīcu iet lūgties un iedegt sveces, kad man tas ir nepieciešams,” viņa sacīja. Taču es pazīstu arī daudzus tādus pareizticīgos, kuri iededz sveces un lūdzas pie ikonām savās mājās. Baznīca ir viņu sirdīs.
