Lielā egle, kas kuplās zaru rokas ar čiekuru ražu pleta vairāk nekā simts gadus, nenojauta, ka egles likteni izlēmušas cilvēku bažas: zaļsvārce varot uzgāzties uz privātīpašuma, varot nosist, varot apdraudēt, varot nodarīt materiālo zaudējumu. Kaut koka stumbrs likās drošs un arī speciālie koku eksperti lielu vainu, izdarot nozīmēto ekspertīzi, nekonstatēja, tomēr: drošs paliek drošs… jāzāģē nost, kamēr nav par vēlu! Stāvokli pasliktināja “Maximas” traģēdija. Tur arī neviens pat nenojauta, ka griesti var iegāzties cilvēkiem uz galvas…
,,Maz kas var notikt arī pie mums! Kas būs, ja pēkšņi egle lūzīs? Izskatā tā kā sasvērusies maķenīt uz vienu pusi!” privātīpašnieks lielceļa otrā pusē sprieda. Atļauja koku nocirst bija saņemta. Kādu dienu, kad iebraucu pagasta centrā un pametu acis uz aptiekas mājas pusi, koku zāģēšanas speciālisti jau bija ķērušies pie darba: cita pēc citas krita egles zaru rokas. Sapulcējušies skatītāji slēdza derības, būs vai nebūs egles stumbrs iztrupējis? Būs vai nebūs? Egles zāģēšana nav nekāda lētā lieta! Darba un materiālais ieguldījums, kokā kāpēju ekipējums – tas viss tagad maksāja bargu naudu. Ainavas skaistums? Ar vēsturisku nozīmi stādītais koks no iepriekšējā gadsimta, kam bija lemts būt aptiekas sargam, bija ieklausījies zāģa rēkoņu un cerības vairs neloloja – ja jāmirst, tad ar godu, nepadevīgi un cēli! Egle manā uztverē bija kā aizgājušo aptiekas paaudžu simbols un nama miera sargātāja. Sirmā, aristokrātiskā aptiekas pārvaldniece Karina Miķelsone bija bieži vērusies cēlās egles galotnē un klausījusies laika prognozē, ko vēstījusi egles zaru šalkoņa. Tā bijusi tik dažāda: rīta miglas pielijusi, maiga un klusi glāsmaina vai nikna vēja auku sadusmota, čiekuru bērnus saudzīgi zaros turēdama, pakrēsli no vasaras svelmes sniedzoša un skaista savā cēlumā. Egle ar zaru šalku nopūtu 1940.gada 14.jūnijā pavadīja deportācijā uz plašo Sibīriju Tirzas pirmā aptiekāra Klīzberga ģimeni. Tāda bija aptiekas egle. Vai tam vairs kāda nozīme, ja – klikt, klakt, žvīgs, žvāgs! Paliek tikai atmiņas. Pēc vairākām stundām darbs bija padarīts. Liela kaudze ar egles klučiem sakrauta čupā. Egļu malkas nu pietiks vai visai ziemai, ja skaldītāji būs spēcīgi un cirvji asi. Nebūs joks saplēst simtgadīgo stumbru, kas dažās vietās tiešām bija tāds kā tumšāks. Vai tās bija koka vecumu apliecinošās gadu kārtas vai tiešām pazīmes, ka spriedums bijis taisnīgs un pamatots, vairs negribas spriest. Nav koka, nav problēmu! Privātīpašums ir glābts, koks nevienam kaitējumu nenodarīs. Piebraucot pie veikala un aiz pieraduma paveroties uz bijušās egles mājvietu, paliek skumji, it kā miris cilvēks un palicis tikai viņa krēsls – šoreiz celms. Tā ir – koks atstāj celmu, cilvēks atmiņas, un daudzi pieminēs egles mūžu, tās saistībā ar cilvēkiem un padomās par pagātni, kas ritēja egles pavēnī. Māja bez egles ir skumja, izskatās noplukusi. Egle tai deva pavēni un šarmu.
Tomēr es saskatīju mazu cerību! Aptiekas priekšā aug divas jaunas eglītes – vecās egles meitiņas. Tās izskatās dažus gadus vecas, un slēpās ceriņu dzīvžoga sargātas. Lai viņas pieaug kā cerība, kā likumsakarība, ka nekas nepazūd!
Man egles ļoti pietrūks! Varbūt tā bija bīstama! Varbūt vajadzēja bez emocijām arī aizvākt, bet varbūt līdz ar egli pazuda ne tikai ierastā ainava, bet arī kas svēts, mīļš un sargājoši drošs. Lai egles malkai viegls dūmu ceļš skurstenī! Ir uzņemta videofilma par egles pēdējo vaidu. Es gribēju nolikt aizdegtu piemiņas sveci, bet vēl to neesmu izdarījusi, nejūtu, ka spēju. Uzlikšu piemiņas sveci uz vecās aptiekas kundzes kapa un pie piemiņas akmens politiski represētajiem Kancēna kapos, jo aptiekas egles mūžs ir beidzies!
