Deviņas stundas! Deviņas stundas cerētā svētdienas miera, kas ar vienu „jā” pārvērtās piedzīvojumu karuselī un lika ļauties apstākļiem, cilvēkiem, izjūtām, laika plūdumam, jo – neko jau tā vienkārši nevarēja izmainīt! Cita pēc citas situācijas pakārtojās notiekošajam, neļaujot palikt malā.
Kad draugs mani aicināja viņu pavadīt uz attālu Latvijas novadu, lai tur iegādātos pēc sludinājuma atrasto Ērenpreisa velosipēdu labā stāvoklī, ne mirkli nešaubījos – mani sīkie svētdienas mājas darbi var pagaidīt. Lieliska kompānija, ainavu daudzveidība, klusināta mūzika mašīnas salonā un sarunas, kas reti kad izdodas aizņemtības un darba pēc, noteikti ir daudz lielāka vērtība.
Tā kā pēc senas savas pārliecības nejaucos vīriešu darīšanās, tik vien kā pajautāju – kādā virzienā mēs brauksim un cik tālu. Minējis kādu man nezināmu pagastu Latgales pierobežā, Artis, pašapzinīgi pasmaidījis, pievērsās navigatora uzstādīšanai.
– Tu šai ierīcei ļoti uzticies? – laikam jau nevietā pajautāju.
– Nu, līdz šim neesmu vīlies, bet kāpēc tu tā prasi?
– Esmu dzirdējusi stāstus, ka arī šīs gudrās smadzenes spēj apmulst… – klusiņām bildu, tobrīd atceroties labi zināmo patiesību – Vārdam ir Spēks. Klusiņām, jo laikam jau cerēju – varbūt mans teiktais kaut kur tur, augšā, paliks nesadzirdēts…
– Man līdz šim nekas tāds nav atgadījies. Tev sagribējies piedzīvojumus? – Artis piemiedza aci uz manu pusi.
– Labāk jau iztiksim bez, – nopietni attraucu.
Lielāko turpceļa posmu braucām, raiti sarunādamies un atcerēdamies dažādas skolas laiku epizodes, kad no šaura meža ceļa, rokas vicinādams, pēkšņi uz šosejas izskrēja mazs puišelis. Strauji nobremzējis, Artis pavēra durvis, lai noskaidrotu, kas zēnu tā satraucis.
– Palīgā, palīgā! – zēns aizelsdamies sauca. – Brālis kokā! Pakārās! Friči viņu! Tūlīt noķers! Ātri!
Pie vārda „pakārās” mēs abi, loģiski, sarāvāmies un īsti neatslābām arī pie vārda „friči”, jo vēl jau kaut kur tepat gaisā virmoja tas „noķers”.
– Kur tas ir? – Artis nekavējoties ķērās pie lietas skaidrošanas.
– Mežā. Tepat. Netālu. Jāskrien! – puika piesārtis sauca. – Tālu! Brauksim!
Kamēr puika joza ap mašīnas priekšgalu, lai ieraustos salonā, es sevī apspiedu nepatikšanas vēstošu sajūtu – kaut kas te īsti labi nebūs… Prātā nāca visādi stāsti par mašīnu aplaupītājiem, bet tām domām šobrīd neļāvu aktivizēties.
Iegrozījis mašīnu meža ceļā, Artis sekoja zēna norādēm. „Tepat” drīz vien izrādījās „tālu”. Kad bijām šķērsojuši vismaz pāris cirsmu ceļus, apbraukuši mazu ezeriņu un lēnām izlavierējuši starp nogāztiem kokiem, atklājās savdabīgs skats. Zem resnas egles, galvas atgāzuši, stāvēja bariņš puiku. Pāris metrus virs zemes, pieplacis pie resnā egles stumbra, skaļi klaigāja vēl viens zēns, bet kaut kur pusceļā uz egles galotni, aizķēries zaros, karājās otrs „egles gūsteknis”. Par laimi, vismaz šobrīd visi bija sveiki un veseli, un bija labi redzams, ka tā pa īstam palīdzība nepieciešama tikai zēnam, kas atradās egles augšgalā. Artis jau sniedzās pēc telefona, lai zvanītu palīdzības dienestam, kad pēc īsas sarunas noskaidrojās – „viss tiek kontrolēts”. „Friči” vairs nevienu negūsta, visi ir vienojušies kopīgam un cēlam mērķim – „izlūka glābšana”. Zēns, kas jau rāpjas augšup, ir vecākais brālis tam žipčikam, kas tik neveikli aizķēries koka zaros, un padomi, ko viņam sauca domubiedri no egles pakājes, ir visai saprātīgi un loģiski. Palīdzība, ko zēni gaidīja no Arta, par laimi, aprobežojās ar to, ka vajadzēja nodrošināt amortizētu lidojumu no koka, ja nu gadījumā zēnam paslīd kāja, lai gan puikas rīkojās tik profesionāli, it kā būtu dzimuši alpīnisti.
Kad galu galā visi laimīgi bija sastājuši egles pakājē, doma par kariņa spēlēšanu bija izgaisusi.
– Un ko par šādu blēņošanos saka vecāki? – Artis bargi noprasīja.
– Ai, ko nu viņi tur var teikt, – lēnīgi novilka Māris. – Viņiem nav laika. Viņi strādā. Mums pašiem sevi esot jāpieskata.
Tikmēr citi puikas sastāja ap Māri, klapēja viņam uz pleca un izrādīja apbrīnu par to, cik viņš veikli atsvabinājis brāli no zaros ieķērušās jakas, kā arī skaļi smīkņāja par mazā Kārļa neveiksmi.
Lai novērstu tālāku izskaidrošanos, Āris piedāvājās puikas aizvest līdz mājām. Izrādījās, tās ir tepat netālu, tikai vēl kāds ceļa gabaliņš uz meža otru pusi. Pielādējis pilnu salona aizmuguri ar nogurušajiem „fričiem” un „partizāniem”, vēl joprojām nobēdājušos Kārlēnu iestūmis man klēpī, Artis lēnām izlīgoja mašīnu cauri mežam. „Aizmežu” pagalmā karotāji jau bija atguvuši cīņas sparu un, cits citu grūstīdami, izmetās no mašīnas un lēkšoja uz māju pusi.
Atvadījušies no puikām, pagriezāmies atpakaļceļam. Pirmais skats navigatorā vēstīja – esam pazuduši Nekurienē. Signāla nebija vispār. Garā līkumošana pa meža ceļiem bija sajaukusi prātus ne tikai mums. Pēc atkārtoti ievadītās informācijas, brīdi padomājis, gudrais padomdevējs ieteica braukt gluži pretējā virzienā… Izlēmuši tomēr balstīties uz savu neseno pieredzi, lēnām taustījāmies atpakaļceļā caur mežu. Mitrajā zemē palikušie riepu nospiedumi bija lieliskas ceļa zīmes.
Tikko piedzīvotais notikums mūsu sarunai piešķīra jaunu virzienu – kā būtu, ja būtu… Iespēju un versiju tik daudz! Tomēr dedzīgajai sarunai cauri sajutu mūsu abu ārēji neizpausto nemieru par navigatora apmulsušo ekrānu… Tikai pārdesmit metrus no lielceļa tas atcerējās savu pamatfunkciju, un manai nepatikšanas vēstošajai sajūtai pienācās atkāpties.
Atguvuši nedaudz noklīdušo sirdsmieru, pievērsāmies ikdienišķākām sarunām, līdz pieklusām pavisam. Savādi, ka tieši tobrīd ceļš ietiecās kārtējā miglas vālā, bet radio klusināti skandēja Laura Reinika dziedātās rindas: „Bet, kad paliks tik miers, miglā pārvērties…” Mierā un miglā…
Iegrimusi savās iztēles ainās, krietni novēloti pamanīju kārtējo trauksmes signālu, kas šoreiz izpaudās kā sīka auguma sieviete pārdesmit metru attālumā no autobusa pieturas. Par laimi, Artis nebija pārvērties miglā un sievieti pamanīja laikus. Paspērusi pāris soļus uz šosejas vidus, viņa ne tikai riskēja būt nepamanāma necaurredzamajā dūmakā, bet piedevām vēl balansēja starp divām apjomīgām ceļojuma somām.
– Tikai mazu gabaliņu! Lūdzu, tikai MAZU gabaliņu līdz mājām! Es nesaprotu, kāpēc mani neviens nesagaida! – viņa izmisusi šņukstēja.
Iekārtojis sievieti un viņas mantas mašīnā, Artis strauji atsāka braucienu. Es viņu sapratu – klausīties nepārtrauktajos sievietes šņukstos nebija patīkami.
– Nē, nē, bremzējiet! Tas būs tepat aiz stūra! Līkums pa kreisi! Tikai mazu gabaliņu! Līdz mājām! Ak, kāpēc mani neviens nesagaida!
(Turpmāk vēl)
