Pavisam nesen gulbeniete Ārija Logina nosvinēja 80 gadu jubileju. Par šo kundzi “Dzirkstelei” pastāstīja viņas kaimiņiene Vēsma. “Ārija ir optimisma un dzīvesprieka kalngals, no viņas enerģija kūsāt kūsā, rūdījumu guvusi Sibīrijā, neskaitāmas reizes gājusi par saimnieci godos pa visu Latviju, bet, lai ikdienā gūtu možumu, viņai ir tīrais nieks ziemā iziet pagalmā, lai norīvētos ar sniegu, 70 gados ieguvusi autovadītāja tiesības un uz 80 gadu jubileju tikusi pie jauna auto!”
Eksāmenu nokārto ar pirmo piegājienu
Automašīnu Ārijai uzdāvinājušas mazmeitas, kuras dzīvo Zviedrijā. Tiesības viņa nolikusi par spīti tam, lai nevienam nebūtu jālūdzas aizvest viņu uz tuvinieku kapiem. Nu jau desmit gadus Ārija pati sēžas pie stūres un brauc. “Ja tiesības nebūtu nolikusi 70 gados, tad kursos ietu tagad. Ticiet man! Un noliktu!”
Viņa visus nepieciešamos pārbaudījumus nokārtojusi ar pirmo reizi. “Kā ar spļāvienu visu noliku!” smejas Ārija.
Tad, kad galvā iemājojusi doma par autovadītāja tiesībām, Ārija, piemēram, braucot ar autobusu, vienmēr centās apsēsties pirmajā solā, tuvāk šoferim, lai redzētu, kā stūre jāgriež un kā pedāļi jāspiež. Kad noskaidrojusi, ka autovadītāja kursos ņem arī tāda vecuma dāmas, kā viņa, sapucējusies un gājusi uz nodarbībām. “Grupā gandrīz visi bija jaunieši, izņemot mani un vēl kādu sievu, kurai bija 65 gadi. Kad sākās braukšanas nodarbības, inspektors man tikai aizrādīja, lai tik stipri negāzēju, citādi būšu kokā iekšā! Zinu, ka jaunieši eksāmenos pirmajā reizē izkrita, tikai viena jauniete ar pirmo piegājienu braukšanu nolika, bet otrā dienā jau sasita sava tēva mašīnu. Man tas bija tīrais nieks iemācīties braukt, un nu jau esmu visu Latviju izbraukājusi.”
Pin vainagus un taisa godus
Ārija labsirdīgi ironizē, salīdzinot savas skolas gaitas ar mūsu deputātiem Saeimā. “Man skola bija gandrīz tāpat kā tagad deputātiem Saeima. Es aizgāju uz skolu, tikai lai pasēdētu, jo nekā nezināju. Nebija jau laika mācīties, jo pēc skolas bija jāstrādā mājās līdz vēlai nakts stundai. Ja atlika kāds mirklis mācībām, tad sēdēju pie plīts zemē, pie skala uguns, bet nogurums bieži vien bija tik liels, ka turpat arī aizmigu. Tā arī no divnieka matemātikā es vaļā netiku. Skolā man nāca miegs, un kuram mūsu Saeimas deputātam nenāk miegs sēdēs? Citam avīzes rokās, cits spēlē spēlītes datorā vai telefonā, vēl cits – guļ,” saka Ārija.
Bērnībā no tēva Ārija apguvusi bēru vainagu pīšanas arodu. Pa šiem gadiem sapīts tūkstošiem vainagu. Ķēriens Ārijai ir ne tikai uz vainagu pīšanu, bet gan arī uz godu taisīšanu. Savulaik viņa bijusi pieprasīta saimniece kāzu rīkošanā. Viņa galdu ir klājusi 432 godos. Iegūtās prasmes un pieredze nekur nav pazudusi. Arī uz savu 80 gadu jubileju Ārija pati gatavojusi dažādus gardumus. “Man tas bija tīrais nieks – uzklāt galdu godos. Grūtākais bija aprēķināt, cik ēdamā vajadzēs. Gatavoju visu – sākot no dažādiem gaļas ēdieniem līdz saldajiem,” saka sieviete.
Vairāki Ārijas albumi ir liecinieki tam, cik godos viņa ir bijusi par saimnieci. No katrām kāzām, kurās Ārija klāja galdu, viņas albumos glabājas jaunā pāra bildes. Bija laiks, kad uz jauno gadu Ārija saņēma pat 200 apsveikumus ar laba vēlējumiem. Pastniecei vien atlicis brīnīties. “Kas tu par ministri, ka tev tik daudz apsveikumu sūta? Pastniece man vaicāja. Es viņai atbildēju, ka visi tie, kuriem taisīju godus, uz svētkiem mani atceras,” stāsta kundze.
Tas nekas, ja kājas gurdi
min taku…
Ārija atzīst, ka sirdī jūtas tā, it kā viņai būtu 38 gadi. “Sirdī cilvēkam vienmēr ir jājūtas jaunam. Citādāk nevar. Tas nekas, ja kājas gurdi min taku, bet sirds vēl ir jauna un možuma pilna!” viņa saka.
Ārija neslēpj, kas dod spēku justies jaunai, možuma pilnai un enerģiskai. “Es neticu vecītim ar baltu bārdu, kas apciemo ļaudis gada nogalē. Es ticu Visumam, augstākiem spēkiem. Lūk, tur, augšā, gan ir Vecītis ar baltu bārdu, un to es pielūdzu. Rītā ceļoties, lūdzu, lai tas vada mani un dod spēku. Pēc tam seko fiziskas aktivitātes, noteikti vajag izvingroties. Tagad gan vēl tāda kārtīga sniega nav, bet tas nekas, no ledusskapja izņemu ledus gabaliņu un norīvējos, bet, ja ir sniegs, tad izeju pagalmā un tajā izvāļājos. Savukārt, kad pienāk vakars, saku paldies tam augšā par visu, kas man ir dots, par dienišķo maizi, par gaismu, par ūdeni, par to, ka ir dziedinājis manu miesu. Ticībā mani ieveda vecāki.”
Tad, kad dzīvē neiet, rokas jau var nolaist ikviens, bet vai vajag? Smaguma un rūgtuma ir bijis pietiekami. Ārijai tam ir piemērots teiciens – lai iet, kā iedams, pacel kājas skriedams. Tas esot bijis tāds teiciens Sibīrijā. Tur pavadīti astoņi jaunības gadi. Šis laiks atstājis pēdas uz veselību. “Sibīrijā strādāju mežā ar zāģi. Sibīrijā piedzima arī mans vecākais dēls, kurš tagad ir skolotājs. Kad viņš piedzima, es teicu, lai cik grūti būtu – uz viena pleca nesīšu nabaga tarbu, bet klēpī savu bērnu. Kad dēls bija mazs, smagi saslima ar masalām. Dakteris atzinās, ka nedomājis, ka viņš izdzīvos, bet acīmredzot Dievam bija citi plāni. Tagad dēls ar ģimeni dzīvo Rūjienā, bet otrs dēls jau atdusas kapos,” stāsta Ārija.
Viņa nenoliedz, ka smagā bērnība un Sibīrija devusi pamatīgu rūdījumu, kā arī neizdzēšamas un sāpīgas atmiņas, tāpēc apbrīnojuma ir viņas spēja pēc tik daudziem grūtiem, smagiem un sāpīgiem gadiem prast priecāties par katru niecīgāko sīkumu, ko dod dzīve. Prast priecāties ne tikai pašai, bet iedvesmot un ar uzmundrinošiem vārdiem atbalstīt arī citus.
