Dziju veikala burvību novērtē katrs, kas kaut reizi dzīvē sev atzinies: “Man patīk adīt!”.
Dziju veikala burvību novērtē katrs, kas kaut reizi dzīvē sev atzinies: “Man patīk adīt!” Arvien populārāki kļūst specializētie veikali, kuros var iegādāties ne tikai dzijas un adāmadatas, bet arī visneiedomājamākos rokdarbu aksesuārus, sākot no kniedēm, sprādzēm un piekariņiem līdz tādiem interesantiem niekiem, kam nezini nosaukumu.
Šodien, kad humānās palīdzības drēbes (arī adījumi) kļuvušas par katra vismazākā miesta ikdienu, adīšana ir vairāk vaļasprieks vai nodarbe nervu nomierināšanai. Virtuozākās adītājas gan iemanījušās radīt īstus mākslas darbus – krāsās saskaņotu apģērbu ansambļus, tostarp arī mēteļus.
Dzijas ir dažādas
Ja adīšanas prasmes nav īpaši izcilas, bet saista pats process, turklāt gribas ātri ieraudzīt savu pūļu rezultātu, nav problēmas iegādāties dziju, kas ar savu īpatnējo struktūru, noslēps visus negludumus. Bieza dzija un resnas adāmadatas ļaus justies kā īstai burvei, ātri radot un lielāku neveiksmju gadījumos arī ārdot.
Filigrānāku izstrādājumu cienītājas ir uzticīgas smalkākiem dzīpariem – vilnai un pusvilnai.
Izrādās, ka specializētajos veikalos tagad var atrast arī īpašu vilnas dziju bērniem, kas “nekož” kā manas vecmāmiņas adītie kamzoļi un, kā apgalvo pārdevēja, silda tikpat.
Jaunums tiem, kas gadus piecus nav vēruši šādu tirgotavu durvis, būs arī speciālā lentīšu dzija. Ieraugot plauktā, nospriedu, ka tā ir kamolā satīta kurpju šņore, ko nogriež pēc vajadzības. Izrādās, nē! No tās ada izstrādājumus vasarai, jo šī dzija nesilda, tāpat kā blakus lielā kamolā pārdodamie linu pavedieni.
Savas pircējas pazīst
Lai gan veikali parasti nav lieli, apmeklētājas saista to īpašā atmosfēra. “Savas pastāvīgās pircējas pazīstam vaigā. To nav pārāk daudz, bet par interesentu trūkumu sūdzēties nevaram,” stāsta pārdevēja.
Veikala interjers atgādina bērnību, kurā saule bija spožāka, zāle zaļāka un dzīvei gaišākas krāsas. Dziju pārbagātība mulsina, jo nemaz tik tālā pagātnē nav laiks, kad nācās skraidīt pa Rīgas veikaliem dzīvīgāku krāsu meklējumos. Garas jakas vai džempera priekšnojautās bija jāiekrāj naudiņa, ja arī tika nolemts izvēlēties vislētāko izejmateriālu.
Tagad lētākās Ogres ražojuma dzijas 50 gramu kamoliņš maksā tikai 18 vai 20 santīmus, turklāt krāsu izvēle ir plaša. Adītājas provincē tās labprāt izvēlas, pēc vajadzības kombinējot ar dārgākām.
Neizbrīna oriģinālas ieceres
Jau sen pārdevējas nebrīnās par neparastiem pirkumiem – lieliem dzijas daudzumiem, ko mēdz arī iepriekš pasūtīt. “Ar klientēm bieži raisās garākas sarunas. Uzzinām, kas iecerēts, reizēm apspriežam detaļas, gadās, ka koriģējam ieceres,” stāsta pārdevējas.
Oriģināla un darbietilpīga rokdarbnieču iecere šodien ir adīts mētelis. Lai rosinātu fantāziju, veikalā iespējams aplūkot populārākos ārzemju adīšanas un tamborēšanas žurnālus, kā arī tos nopirkt.
“Džemperis ir vispopulārākais izstrādājums,” atzīst pārdevēja Inga. “Bieži pērk dziju arī cimdiem, šallēm un cepurēm.”
Nekas nav tabu
Agrāk valdošie priekšnoteikumi – cik reižu adāmadatām jābūt resnākām nekā dzijai -vairs nav neaizskarams tabu. Gados jaunas adītājas labprāt eksperimentē. Gadās, ka adījumu ar nodomu veido “šķidru” un “staipīgu”. Tas gan vairāk piedien vasarai.
“Sievietes adījušas, ada un adīs, lai cik lēti un daudzveidīgi džemperi arī būtu nopērkami,” atzīst pieredzējusi rokdarbniece, kas savu dzīvi nevar iedomāties bez adīkļa. Sevi, dēla un meitas ģimeni viņa “apadījusi” gan ziemas, gan vasaras izstrādājumiem. Mazbērni reizēm mēdz ieviest savas korekcijas vispārpieņemtajās vecmāmiņas adīšanas zinībās, izdomājot ko jaunu un nebijušu. Gadās, ka viņa tomēr paliek pie praksē gadu gados pārbaudītām vērtībām, pie reizes pārliecinot arī jauno paaudzi.
Vērojot vecmāmiņas rosīšanos, adīt sākusi ne tikai mazmeita, bet arī divi no mazdēliem. “Es nevaru neadīt,” domā vecmāmuļa. “Kad nāk garie rudens vakari, rokas pašas sniedzas pēc adīkļa.”
Klienti būs vienmēr
Sievietes vidējos gados nenoliedz, ka adītu pašas, ja vien tam varētu atlicināt laiku. “Nekur nevaru nopirkt tādu džemperi, kādu vēlos,” saka grāmatvede. “Agrāk adīju pati, tagad vēlētos atrast kādu, kas manu ieceri īsteno.”
Lai arī darbā un ģimenes aprūpēšanā aizņemtas, sievietes, reiz apguvušas šo prasmi, to neaizmirst. “Agrāk vai vēlāk es šo vaļasprieku “atdzīvināšu”,” neslēpj gadu desmitus adīkli rokās neturējusi kādreizēja čakla adītāja. “Uzskatu, ka mūsu platuma grādos rudens un ziemas apstākļos nekas nespēj aizstāt no īstas lauku vilnas adītu platu un biezu džemperi.”
Man šķiet, ka bez siltuma un vizuālās vērtības ar rokām adītām lietām ir arī neizmērāma garīgā vērtība, jo ik valdziņš kaut mirkli, bet ir bijis adītājas uzmanības lokā, ko es diemžēl nevaru apgalvot par rūpnieciski tapušajiem izstrādājumiem. Tie savukārt mēdz būt līnijās izteiksmīgāki. Nesmādēju ne vienus, ne otrus, tāpat kā nevaru pārmest humānās palīdzības džemperu valkātājiem – katram sava sapratne par dzīvi un vērtībām. Tomēr es ļoti šaubos, vai kāds konsekventi un noteikti spētu atteikties no īstas vilnas kapzeķu pāra.
Tieši šī iemesla, kā arī oriģinalitātes un neatkārtojamības meklējumos klīstošo dēļ dzija tirgotāju biznesam ir daudzsološa perspektīva. Ja augs valsts labklājība, būs arvien vairāk cilvēku, kam svarīgi izskatīties neatkārtojami. Tāpat nenoliedzami pieaugs to skaits, kas stresa likvidēšanai cerīgi pievērsīsies adāmadatām.
