Ķocis, žoķeris, kapa, puskapa un čvorta, Rēkumi, Lišķi, Dižstroķi, Vēršāda, Stulbe – šos un vēl citus interesantus priekšmetu apzīmējumus un vietu nosaukumus iespējams izlasīt, ja dosieties ekskursijā uz Rucavas novada Papes Ķoņu ciemu, kam nav analoga zvejniekciema Latvijā, tāpēc tā ir aizsargājama kultūrvēsturiska teritorija.
Noteicošā ir attieksme
Ķoņu ciems, kur ir gan “Margrietnieki”, “Klibie”, “Urņi”, “Menceļi”, “Boži”, “Jūrnieki” un citas sētas, padomju gados bija aizliegtā zona, jo atrodas septiņus kilometrus no Lietuvas. Tas ir unikāls, jo etnogrāfisks ir viss ciems kopumā, saglabājot savu 19. un 20.gadsimta mijas veidolu. “Mikjāņu” sētā, kur saimnieko Māris Muitenieks, šoruden tika pacelts Eiropas Kultūras mantojuma dienu karogs, kā arī diskutēts par jauno apbūvi jūras piekrastē. Starp ciemu un jūru leiši būvē modernas pilis, tādējādi “pārraujot” dabisko saikni starp zvejniekciema ļaudīm un jūru. To veicina mūsu valstī nesakārtotā likumdošana. Izbaudīt šos pretstatus septembrī žurnālistiem piedāvāja Latvijas lauku tūrisma asociācija “Lauku ceļotājs” projektā “Life”.
Sabiedrībai ir jāiestājas pret šo burvīgo vērtību zaudēšanu. Ja ir izstrādātas vadlīnijas piekrastes apbūvei, tad iespējams panākt, ka visi, kas vēlas celt modernas ēkas piekrastes zonā, tās veido tādas, lai tās iekļautos vispārējā ainavā. Ķoņu ciema cilvēku sašutums ir pamatots, ka viņi savai verandai nedrīkst uzlikt citādāku jumtu, kā ir noteikts, bet leitis ceļ pili acu priekšā.
Sīksti kā jūrmalas priedes
Ķoņu ciems atrodas pie atklātas jūras, tāpēc spēcīgās vēja brāzmas – 20 metri sekundē – tur ir pierasta parādība, tāpat kā nemitīgā jūras šalkoņa, lai gan vietējie saka, ka pie tās ātri pierodot. Ciema zvejnieki izsenis būvējuši tikai vienstāva ēkas, lai lielā vētrā vējam nebūtu, kur ieķerties. To noteikusi arī zvejnieku nelielā rocība. Uzlūkojot ciemu, šķiet, ka tā ir sastingusi vēsture. Par to, ka tur kādreiz zvejnieki gāja jūrā, krastā stāvēja laivas un žāvējās tīkli, tika žāvētas zivis un valdīja visāda citāda rosība, liecina tikai senās fotogrāfijas. Ciemā savulaik dažām ģimenēm bijis atļauts nodarboties ar dzintara lasīšanu stingrā uzraudzībā, lai kāds dzintara grauds nenonāktu pašu kabatā. Ciems pieredzējis arī Staļina represijas. No katra ciema uz Sibīriju bija jāizsūta 12 cilvēki. Ja ciemā bija 12 ģimenes, tad tika izvestas visas.
Šodien Ķoņu ciemā mīt pieci saimnieki cienījamā vecumā, kuru dzīve klusi rit katram savā sētā, uz kurām ved zālē tikko pamanāmas takas, lai gan kopumā ciemā ir 14 saimniecības. Vecākajai iedzīvotājai ir 89 gadi. Vasarās ciemā ierodas atpūtnieki, kas zvejnieku ēkas izmanto kā vasarnīcas. Daži privātīpašnieki pamazām atjauno senās ēkas, saglabājot to autentismu. Piemērs tam ir arī “Mikjāņu” sēta. 88 procenti Ķoņu ciema ēku ir kultūras pieminekļi.
Ciemā nav nekādas infrastruktūras. Līdz diviem tuvējiem veikaliem Rucavā ir 9,5 kilometri. Kādreiz ciemā piestājis autoveikals, bet cieminieki jau sākuši par to aizmirst. Reizi nedēļā ciema ļaudīm pagasts dod transportu, lai aizbrauktu uz Rucavu pēc produktiem. No Ķoņu ciema nokļūt Liepājā un atpakaļ iespējams tikai tad, kad no Papes divus skolēnus ved uz skolu Rucavā. Tomēr vietējie nežēlojas, bet ar kurzemnieku sīkstumu un šerpumu gluži kā jūrmalas priedes turas pretim visām dzīves grūtībām.
Veido kompaktas sētas
Ķoņu ciemā noteikti jāiegriežas autentiskajā zvejnieku sētā “Vītolnieki”, kas ir Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja filiāle. Muzejs “Vītolnieku” sētu iegādājās 1988.gadā, bet nepārveda uz Rīgu. Filiāli vada Baiba Reinfelde, kura arī dzīvo šajā ēkā. Viņa joko, ka, no rīta, atverot acis, viņa jau esot darbā, bet vakarā, izslēdzot gaismu, vēl esot darbā. 1891.gadā celtās mājas dižistabā priekšmeti un to izkārtojums nav mainījies kopš tā laika, kad tur dzīvojusi ģimene, kurai ilgu laiku vienīgais ienākumu avots bijusi zveja, bet ar to nepieticis, lai ar zelta rubļiem izmaksātu cara atvēlēto zemi, tāpēc sākts audzēt lopus un graudus. Dižistabā no fotogrāfijas uz apmeklētājiem nolūkojas saimnieka Andreja dēls Jānis armijas formā – pēdējais šīs sētas saimnieks.
Muzeja vadītāja stāsta, ka zvejnieku sētas pārsvarā ir būvētas pa vējam – virzienā no rietumiem uz austrumiem, jo pūš divi vēji – no jūras un uz jūru. Saimniecības ēkas ir kompakti visas zem viena jumta, lai ietaupītu gan zemi, gan celtniecības materiālus. Piemēram, zem viena jumta ir ķemertiņš, kam seko vasaras virtuve, kur vasarā gatavoja ēst gan lopiem, gan cilvēkiem. Sestdienās cepa maizi. Kad krāsns sakarsa, vakarā visi gāja pirtī. Tālāk atradās smēde, jo lielākoties viss nepieciešamais tika izgatavots saimniecībā. Pagrabi augstā gruntsūdens līmeņa dēļ būvēti virs zemes. Ja pie mājas bija kāpa, tad pagrabu ierīkoja kāpā. Virs pagraba jumta saimnieki žāvēja kartupeļus, sīpolus, pupiņas un zirņus.
Ja vien ir iespējams, vajag nobaudīt arī Kurzemes skābputru, kartupeļu kukulīšus, cieto Rucavas sieru, balto sviestu, Sventājas medu un melleņu dzērienu. Nevajag brīnīties, ja Ķoņu ciemā izdzirdēsiet līdz šim nezināmus apzīmējumus, piemēram, iet kaļvā (zvejot ar buru laivu), sēdēt durķī (laivas pakaļgalā), likt striktu (ēsmu – mazas reņģes vai siļķes), pūš vārnu āzinis (dienvidaustrumu vējš) vai jēlais sāmines (ziemeļrietumu vējš).
