Evita Lūse, pasākuma apmeklētāja:
“Sev raksturīgā – dzīvi mākslinieciskā – manierē Šeila mums pastāsta itin vienkāršas patiesības, kas taču jau ir tikušas daudzinātas un dzirdētas no visdažādākajiem avotiem, tomēr vēl un vēlreiz jāpiekrīt māksliniecei, ka ikdienas skrējienā un dažādu pašizdomātu nosacījumu rezultātā mēs sevi bieži vien apslāpējam un neliekam lietā savu dabas doto radošuma izjūtu, lai padarītu skaistu savu ikdienu, apkārtni un, kas vissvarīgākais, pašas sevi. Bet tas ir pirmais, ko Šeila uzsver: cilvēks ir svarīgs.”
“Visskaistākie cilvēki ir tie, kas sevi mīl. Viņi arī vienmēr labi izskatās,” tikšanās laikā ar gulbeniešiem uzsver modes māksliniece Šeila.
Lai arī Šeila atzīst, ka viņas stāstījums par modi, sava stila izkopšanu ir ļoti subjektīvs un vērsts, skatoties tieši no viņas pasaules centra, atziņas un padomi, kurus viņa palaikam iepin savā stāstījumā, ir vērtīgi un interesanti.
Ja nepatīk, nav jāpērk
Ir pat neticami no modes mākslinieces dzirdēt aicinājumu – nesekot modei. Mode ir tas, ko mums uzspiež, ko mums vēlas “iebarot pa visiem galiem”, to saliek veikalā vai tā skatlogā, un nu tik ir jāpērk. Tas viss esot muļķības. Ja nepatīk, nevajag pirkt. Pirmkārt, tāpēc, ka tas ir vieglāk pašu maciņiem, otrkārt, mode ir pārdošana, bizness. “Mode ir iemesls, lai cilvēki tikai pirktu, un tas nav saprātīgi,” saka Šeila un piebilst, ka nav svarīgi nopirkt apģērbu krāsā, kas dotajā brīdī ir modē. Svarīgi ir, kā tu pats jūties.
Viņa min arī modes upuru piemērus. “Pazeminātā jostasvieta – kur var kaut ko stulbāku izdomāt. Zemā jostasvieta normāla auguma sievietēm samazina kājas un tās izskatās īsākas. Jaunietes iet ar plikiem vēderiem un mugurām. Puiši jau arī nespēj atpalikt ne vienu soli. Viņiem arī plikas muguras un rēgojas platās mazbiksītes. Nav jau ne vainas, ja viņiem tas liekas tik svarīgi, bet tas ir tik kaitīgi veselībai,” saka Šeila.
Viņa arī neatbalsta, ja dodas pie stilista un pēc tam no viņa kabineta iziet ārā ar krāsu vēdeklīti, un tad iet pa dzīvi ar šo vēdeklīti. Dzīve esot domāta tam, lai mēs augtu, mainītos, pārveidotos. “Un, ja kāds saka, ka jūsu sejas ādas krāsa ir ziema vai pavasaris, tā nav! Krāsa jau nav tikai krāsa. Krāsa ir enerģija. Tas nozīmē, ja jums ļoti gribas sarkanu kleitu, tad vajag nopirkt un uzvilkt, jo iekšēji jums kaut kas prasa tieši šo krāsu. Iesaku jaukt siltos un aukstos toņus kopā. Tas vairāk izceļ, kā arī vajag sekot savai intuīcijai un sajūtām,” padomu dod modes māksliniece.
Latviešu sievietes uzskatot, ja kaut kas apģērbā mirdz, tad tas ir banāli un bezgaumīgi, krievu sievietes tā nedomājot. “Ziemā taču ārā viss spīd un mirdz un ir tik skaisti, savukārt vasarā ir tik daudz krāsu un ziedu. Un visiem tas patīk. Bet kāpēc cilvēki visbiežāk no visa tā, kas ir ārā, izvēlas zemes, asfalta krāsu? Kur paliek puķes un krāsainība? Kaut kādā mērā krievu sievietēm ir taisnība,” spriež Šeila.
Vaicājot, kam tomēr ieteiktu pievērst uzmanību šopavasar, viņa atbild, ka tagad veikalos viss ir ar puķēm un krāsains, laikam tas esot tāds kā protests ieilgušajai ziemai. “Sievietēm šopavasar iesaku ģērbties drosmīgi un romantiski!”
Nekad nebūs tā, kā reklāmā
Kā tad īsti veidot tērpu stilu? Šeilai šķiet, ka pats svarīgākais ir nevis skriet uz veikalu vai rakties pa skapi, bet apsēsties un aizdomāties, kā jūtamies, kā gribētu justies un kādu iespaidu atstāt. Ja tas pašam ir zināms un saprotams, tad var sākt veidot savu garderobi. “Iespējams, tad atkal šķiet, ka vajag daudz naudas, taču tā gluži nav. Jāmēģina noskaidrot, kas piestāv, kādi būtu līdzekļi, ķerties pārbaudīt savu skapi, un ļoti bieži ir tā, ka ar dažām lietām var sasaistīt it kā nesaderīgas lietas. Piemēram, paņemt veco kostīmu, klāt kurpītes, somiņu, lakatiņu un ir romantika. Visbiežāk ir tā, ka cilvēks ļaujas impulsam tieši uz konkrētu lietu, piemēram, auskariem, bet kopējā bildē tie nav redzami, neiederas. Tāpat nevajag vilkt ieteiktu apģērbu, ja tas neatbilst mūsu sajūtām. Tad jūties neveikli, neesi atbrīvots, un tas nav pareizi,” skaidro modes māksliniece.
Viņa min arī visiem zināmās situācijas, kad sieviete nostājas pie spoguļa un izskan frāzes – par resnu, par garu, par tievu, par skruļļainu. Cik bieži arī dzird sieviešu pārdzīvojumus – nevar nopirkt lielāka izmēra apģērbu. “Bet tas taču ir tik labi! Tad var darināt tērpu tikai sev un otra ar tādu pašu pasākumā pretī neies. Tas nav pareizi sev pārmest – esmu par tievu, garu vai resnu, jo mēs katrs esam nozīmīgs. Mūsu ķermenis ir vesels piemineklis, kurš jānovērtē.”
Šeila vērš uzmanību arī tam, ja redzam kādu reklāmu vai glītu foto ar skaistu apģērbu, tad jāatceras, ka mēs nepārnesīsim līdzi modeles kājas vai grimu un neizskatīsimies tā, kā reklāmā, jo ideāls ir tas, kas izveidots ar fotošopu. Realitātē tā nav. Un nav svarīgi, lai tērps patiktu draudzenei vai apkārtējiem uz ielas, svarīgākais, lai pats tajā jūties labi, kaut gan īsi svārki tomēr esot tievo, skaisto kāju īpašniecēm, nevis tām, kurām celīši apaļīgi. Ja tāda uzvelk īsus svārkus, tad visas ilūzijas zūd, bet labāk, lai tās saglabājas. Vērts atcerēties arī to, ka gaiši mati dara to īpašnieci jaunāku, tumši – nopietnāku, savukārt nogurušu seju un acis atsvaidzina perlamutra toņi.
Savukārt, ja dodas iepirkties uz kādu veikalu, tad gatavos komplektus, ko piedāvā konkrētais veikals, labāk nepirkt. “Jo radošāk mainīsiet lietas, sakomplektēsiet, jo būs labāk. Bet, jo vairāk mums ir gadu, jo vairāk būtu jāmāk apieties ar tiem ieročiem, kas mums ir, un to visu pasniegt sev tīkamā un vēlamā veidā. To tad arī sauc par savu stilu, un tam nav nekāda sakara ar modi,” skaidro modes māksliniece.
