Čupītis un pieniņš.
Čupītis un pieniņš
Reiz māmiņai piedzima dēliņš, kas negribēja ēst pieniņu. Viņam garšoja tikai čupa – čups konfektes. Un izauga puisītis apaļš kā čupa – čups. Citi bērni ziemā slidinājās no kalna, bet Čupītis, kaut arī gribēja, taču nevarēja, jo bija par resnu. Čupītis mēģināja slidināties, bet ap viņu viss sniegs sāka jukt un lipt pie drēbēm. Viņš sāka līdzināties milzīgai sniega bumbai. Viņš vēlās, vēlās. Beigās Čupītis bija gandrīz tāds kā sniegavīrs. Citi bērni izbrīnīti skrēja līdzi, un kāda meitene iesāka ar Čupīti sarunu. “Vai tu mūsu slidkalniņu sajauci?” “Nē, es nejaucu, es tikai slidinājos.” “Tu jauci gan,” gandrīz visas meitenes no Čupīša klases teica. “Bet, ja jūsu slidkalniņš būtu kaut drusciņ platāks, tad es jums neko nenojauktu. “Tu pats esi ļoti resns, tāpēc ka katru dienu skolā nāc ar čupa-čupu.” Un meitenes no jauna sāka nostiprināt slidkalniņa malas. Tikai zēni palika smejoties, un pēc lielas smiešanās sākās saruna. Ak, dieniņ, cik pieēdies resns tieši tāds kā milzu čupa – čups. Visādi viņi mēdījās un būtu to darījuši līdz vakaram, bet kāds zēns par Čupīti bija pateicis skolotājai. Skolotāja nenāca, lai bērnus vestu uz skolu, bet lai ar lāpstu Čupīti izraktu. Skolotāja nodauzīja no Čupīša sniegu un lika viņam iet uz māju. Mājās Čupītis visu izstāstīja māmiņai. Un viņa tam deva dzert siltu pieniņu. Tagad Čupītis dzēra pieniņu, jo viņš apzinājās, ka katru dienu ēst čupa – čupu ir slikti. Un no čupa – čupa viņš patiešām ir kļuvis resns.
Zane Blūmīte (Valkas 1.vidusskolas 3.d klase)
***
Čupītis
Reiz māmiņai piedzima dēliņš, kas negribēja ēst pieniņu. Viņam garšoja čupa – čups konfektes. Un izauga puisītis apaļš kā čupa – čups. Citi bērni ziemā slidinājās no kalna, bet Čupītis ēda čupa – čups konfektes. Visi bērni nosauca viņu par Čupīti. Tā pagāja ziema, un pienāca pavasaris. Pavasarī māte teica Čupītim: “Vai tu augsi tālāk par čupa – čups konfekšu ēdāju?” Čupītis atbildēja: “Jā, mammu.”
Anita Maksima no Zeltiņiem
