Šodien publicējam arī pasakas, ko bērni sacerējuši un atsūtījuši kopā ar stāstiņiem par Čupīti.
Šodien publicējam arī pasakas, ko bērni sacerējuši un atsūtījuši kopā ar stāstiņiem par Čupīti.
Tupelīte
Reiz dzīvoja viena tupelīte. Viņa brauca ar autobusu. Visi smējās, ka tā brauc un runā. Viņa izdomāja pārģērbties par zaķīti. Pēc tam lēkāja pa pilsētu. Visi brīnījās, jo zaķi taču lēkā mežā. Viņu aizveda uz mežu. Zaķītis – tupele sāka bļaut, jo bija bailes, ka tur klaiņoja vilki, aļņi un meža cūkas. Tāpēc viņa izdomāja aizbēgt prom. Atnāca mednieks. Tas prasīja: “Vai tu esi te atstāts?” “Jā,” zaķītis teica. Mednieks zaķi aiznesa uz kūti. Zaķītis – tupele nodomāja, ka labāk vajag noģērbt zaķa kostīmu, kamēr viņu mednieks nav apēdis. Un tad nāca mednieks ar nažiem. Ieraudzīja tupeli staigājam un nodomāja, ka tā taču nav ēdama. Tupele priecājās, bet bija arī skumji, garlaicīgi.
Evija, 6 gadi
***
Pasaka par mājām
Kādu rītu mazais Dāvis teica: “Man nepatīk mūsu mājas!” Viņš izskrēja sētā. Ielīda suņa būdā. Tur bija tumšs un nelabi oda. Klauvēja pie kurmja mājas. Tām durvis bija par šaurām. Dāvis iebāza galvu arī bišu mājiņā. Tā jauki smaržoja pēc vasaras un medus. Ai? Bites viņu nepieņēma. Viena iedzēla degunā.
Nu zēns tupēja zivtiņu mājā – ūdenī un mērcēja sāpošo degunu. Cik ilgi tupēsi ūdenī? Brr! Auksts! Tā visu dienu Dāvis meklēja sev jaunas mājas. Beigu beigās atskrēja mājās, ielika māmiņai klēpī ziedu pušķīti. Puisēns pieglauda galvu viņas plecam un čukstēja: “Vislabākās mājas ir te, kur dzīvo mana mīļā māmiņa!”
Apes pirmsskolas izglītības iestādes “Vāverīte” grupiņa “Riekstiņi”
