Sērīgi skanēja vijole, rūgti smaržoja ziedi un dega svecītes Madonas rajona Ķinderu kapsētā, kur jau piekto gadu dus noslepkavotā Egita Upmaliete. “Grūti noticēt, ka jau piecus gadus dzīvojam, strādājam, darbojamies un ceļojam, arī priecājamies un dažbr.
Sērīgi skanēja vijole, rūgti smaržoja ziedi un dega svecītes Madonas rajona Ķinderu kapsētā, kur jau piekto gadu dus noslepkavotā Egita Upmaliete.
“Grūti noticēt, ka jau piecus gadus dzīvojam, strādājam, darbojamies un ceļojam, arī priecājamies un dažbrīd skumstam bez Egitas Upmalietes” – tā, īsu piemiņas brīdi 31.augustā iesākot, teica deju kopas “Ratiņš” vadītājs Kārlis Vents.
“Visi, kas Egitu pazina un darbojās kopā ar viņu, ar cieņu atceras talantīgo meiteni, kura, vēl mācoties, pārsteidza savus skolotājus ar jau nobrieduša horeogrāfa spējām. Uzsākusi darba gaitas, viņa tiecās izveidot savu deju skolu Gulbenē, un nevienam nav šaubu, ka tas būtu arī izdevies. Diemžēl Liktenis, kas visu dara pēc sava prāta, to viņai nebija vēlējis. Tāpēc mēs atceramies, pieminam, skumstam…”
Skanēja sērīga mūzika. Egitas draugi un domubiedri kavējas atmiņās, jo aiziet no viņas vienmēr ir grūti, arī šoreiz.
