Elita Reinsone, skolotāja:
Es vispār esmu pret smēķēšanu. Taču redzu, ka šis ieradums šodien ir ļoti izplatīts, arī starp jauniešiem un bērniem. Tāpēc jebkuru aizliegumu, ierobežojumu es vērtēju tikai pozitīvi. Piemēram, aromatizētās cigaretes sevišķi piesaista meitenes. Labi, ja šādu cigarešu ar ķiršu vai citādu garšu vairs nebūs. Pīpēšana parasti sākas kompānijās. Smēķē draugs līdzi draugam. Tā ir modes lieta. Mazākajiem pīpmaņiem cigaretes nopērk vecākie skolēni. Reizēm arī pārdevēji veikalos neatšķir nepilngadīgo no pieauguša cilvēka, jo jaunieši bieži vien izskatās vecāki par saviem gadiem. Ja nepajautā uzrādīt pasi, kļūdīties var viegli. Skolēni vairāk pērk mazās cigarešu paciņas. Tas ir labi, ja tādu turpmāk nebūs. Un tomēr uzskatu, ka apkarot smēķēšanu jauniešu lokā nebūs viegli. No prakses zinu, runājot ar smēķētājiem, ka viņi it kā saprot un atzīst, ka pīpēt nav labi, bet tomēr turpina to darīt. Sevišķi jau viss runātais tiek aizmirsts, kad jaunietis ir savu vienaudžu kompānijā. Lai risinātu šo problēmu, ir jāiesaistās arī vecākiem.
Ruta Kalniņa, ģimenes ārste:
Esmu kategoriski pret pīpēšanu kā tādu. Ja valdība kaut ko darīs, lai šo postu mazinātu, tas būs tikai apsveicami. Domāju, ka vairāk par smēķēšanas kaitīgumu ar jauniešiem vajadzētu runāt tādiem cilvēkiem, kurus viņi uzskata par autoritātēm, kuri ir populāri viņu vidū. Es ar saviem pacientiem, kuri smēķē, runāju katru dienu. Prakse liecina, ka ieklausās ārsta padomos parasti tad, kad ir jau krass veselības pasliktinājums. Es parasti pīpētājiem jauniešiem iesaku paskatīties uz tiem cilvēkiem, kuriem smēķēšanas dēļ ir nācies amputēt kājas. Noteikti tādus starp paziņām zina. Smēķēšana veicina sklerozi kāju, sirds un galvas asinsvados. “Kad pīpēšanas dēļ dumjāks paliksi, tad tev droši vien būs vienalga,” es parasti saku saviem pacientiem. Daudzi mēdz nožēlot, ka smēķējuši, kad jau ir par vēlu. Sākumā jau visi uzskata, ka ar viņiem nekas slikts nenotiks. Kājas reizēm iesāpas. Bet neviens nezina, kas viņu sagaida nākotnē. Dažs nodzīvo savu dzīvi vairāk vai mazāk, bet kur ir tā garantija, ka nebūsi starp tiem, kuriem amputēs kājas?
Jurijs, deviņus mēnešus nesmēķē:
Es nesmēķēju jau deviņus mēnešus. Ieraduma pēc nēsāju līdzi cigaretes un šķiltavas, bet izturu, nesmēķēju. Parkā atsēžos uz soliņa, paturu cigareti rokās un pēc tam izmetu. Kārdinājums ir liels, bet pārvaru to. Es vairs nesmēķēšu, kaut šis periods ir grūts. Man palīdz Dievs. Esmu draudzē “Jaunā paaudze”. Es smēķēju bez pārstājas no 14 līdz 48 gadu vecumam. Arī alkoholu lietoju. Un tad vienā dienā nolēmu: pietiek! Draudze palīdzēja pilnīgi par brīvu iziet deviņu mēnešu rehabilitācijas kursu. Tur bija ne tikai no nikotīna un alkohola atkarīgie, arī bijušie narkomāni, tādi, kas iznākuši no cietuma. Daudz jaunu cilvēku, tādu, kuriem šī ir pēdējā cerība. Nebija iespējas pat nolamāties, kur nu piekopt vecos tikumus. Tas bija mūsu baznīcas rehabilitācijas centrā netālu no Balviem – Lazdukalnā. Tur ir ļoti stingras prasības. Galvenais ir tagad nesākt atkal smēķēt un dzert kompānijā. Uzskatu, ka tikai paša griba un Dieva palīdzība ļauj atmest netikumus. Vēršanās pie ekstrasensiem ir tukša naudas izmešana. Tagad man galvenais ir būt nepārtraukti nodarbinātam.
