“Dzirksteles” žurnāliste sestdien, 24.janvārī, gluži kā nīgrais mājas gariņš rosījās pa māju un neatbildēja uz zvaniem mobilajā tālrunī. Zvani bija vairāki – gan no pazīstamiem, gan nezināmiem tālruņa numuriem. “Ko vajag? Man ir brīvdiena!” pie sevis purpināja žurnāliste. Vai gan viņa varēja iedomāties, ka tajā brīdī kāds aizlūdza par viņu un citiem žurnālistiem Gulbenē, Latvijā, pasaulē… Tas atklājās nākamajā dienā. “Dzirksteles” žurnālistei piezvanīja draudzene no katoļu draudzes, saruna notika, un noskaidrojās, ka 24.janvārī katoļiem bijusi tāda īpaša aizlūguma diena. “Sestdien pa tālruni sarunājos ar mūsu bijušo draudzes prāvestu Vjačeslavu. Viņš teica: “Tagad eju aizlūgt par žurnālistiem!””
“Paldies!” draudzenei teica “Dzirksteles” žurnāliste un jutās saviļņota. Viņai saprata, kas tie bija par tālruņa zvaniem iepriekšējā dienā, uz kuriem viņa neatsaucās. Bija tik žēl! “Ak, es, neticīgais Toms!” pati sev pārmeta žurnāliste.
◆ Tā arī līdz galam vismaz pagaidām “Dzirksteles” žurnālistei nav izdevies saprast – vai kāda mūsu vietējā amatpersona ar viņu koķetē vai tomēr traucē strādāt. Kā? Kolīdz iznāk būt kopā ar šo amatpersonu – vai nu kādā sapulcē, vai kaut kur citur, piemēram, kādā pasākumā, viņš vienmēr pienāk klāt vai apsēžas blakus un demonstratīvi sāk žvadzināt atslēgas. Hmm… Tas tāpēc, lai pēc tam būtu apgrūtinoši klausīties ierakstu diktofonā (jo dzird tikai viņa atslēgu žvadzēšanu) vai tomēr…
◆ “Dzirksteles” žurnāliste 21.janvārī cītīgi pierakstīja Gulbenes novada domes tautsaimniecības komitejas sēdē dzirdēto, taču beigās atklāja, ka ir nokritusi zemē un pazudusi pildspalvas detaļa. Sēde bija beigusies, deputāti sākuši izklīst, bet žurnāliste cītīgi pētīja paklāju. Pieteicās palīdzēt kāds deputāts, ieminējās, ka bez putekļsūcēja šo problēmu neatrisināt. Žurnāliste sakaunējās. Atbildēja, ka pildspalva jau maksājusi tikai dažas kapeikas. Kas zudis, lai zūd. Deputāts atjokoja, ka “ja tā nebija nekāda slepena ierīce, tad jau nekas”. Un vēl piebilda: “Droši vien redakcijā būs tāpat jāatskaitās.”
