Mana dzīve tā ievirzījusies, ka esmu saskarē ar bērniem.
Mana dzīve tā ievirzījusies, ka esmu saskarē ar bērniem.
Pirmklasniece Vita, pārnākusi no skolas, lūdza: “Izmazgā, lūdzu, manus džinsus, mani nospārdīja.” Kad apskatīju apģērbu, biju satriekta, jo spārdīts bija vēdera rajonā. Spārdītāja – klasesbiedrene no pārtikušas ģimenes. Kāds iemesls? Tas nav zināms. Varbūt kaitināja tas, ka Vita labi mācās, ir tīri apģērbta,turklāt vēl jaunās bikses.
Šeit darbs skolas psihologam. Bērns ir savu vecāku spogulis. Mēs visi nākam no savām ģimenēm un nepiedzimstam ļauni. Šāds gadījums var notikt kā pilsētas, tā lauku skolā.
Esmu runājusi ar daudziem vecākiem, kuru bērni apmeklē skolu, kā arī ar tiem, kuri skolu jau beiguši, un nākusi pie atziņas, ka lauku skolās ir daudz priekšrocību, kas labvēlīgi bērnus ietekmē. Šobrīd nerunāšu par pilsētas skolu privilēģijām dažos izglītības jautājumos.
Galvenā lauku skolu priekšrocība ir lielāka aizsardzība pret sabiedrības netikumiem: smēķēšanu, alkoholu, narkotisku un toksisku vielu apzinātu lietošanu. Laukos iedzīvotāji viens otru labi pazīst un iespējamo narkodīleri kā svešu cilvēku skolas tuvumā neizbēgami ievēros. Gandrīz neiedomājama liekas narkotiku piegādāšana mājās, kur vienmēr atrodas kāds no ģimenes locekļiem. No šīm negācijām pilsētas bērns nav pasargāts nevienu brīdi uz ielas, transportā, arī skolā.
Arī sociāli nodrošinātāki ir lauku bērni, jo pagastā zina, kurai ģimenei jāpalīdz. Pagastvalde rūpējas par bezmaksas transportu uz skolu un mājup. Skolas nodrošina ar mācību grāmatām, nokopē mācību materiālus. Mācību grāmatas laukos vecāki pērk reti kurā skolā. Skolās ārpusklases nodarbības, vai tā saucamās interešu nodarbes, pulciņi, ir bezmaksas.
Skolās saņem humāno palīdzību, sliktāk situēto ģimeņu bērniem pagastvalde piešķir siltas pusdienas. Lauku bērniem par labu nāk iedzīvotāju savstarpēja pazīstamība. Skolotāji pazīst vecākus, var pārrunāt bērna uzvedību. Tā kā klasēs ir neliels skolēnu skaits, iespējama individuāla pieeja katram bērnam. Skolēni pret pedagogiem izturas ar lielāku cieņu, kas atvieglo darbu klasē. Pedagogi bez atlīdzības veic darbu pēc stundām, citādi mazais grūtgalvis paliktu viens pret vienu ar savu nesekmību. Laukos taču reti kurš vecāks var atļauties ņemt maksas privātstundas bērnam, lai aizlāpītu robus mācību priekšmetā.
Lauku skolās saglabājas sirsnīgas attiecības starp pedagogiem un audzēkņiem. Un kur tad vēl ziediem bagātie izlaidumi.
Tā izvērtējot plusus un mīnusus, lauku skolu izglītība nebūt nav peļama. Bērniem katru dienu ir zināma fiziska slodze, turpretīm pilsētniekiem pārpildītas klases, dažās skolās ir pat divas maiņas un mazkustīgs dzīvesveids.
Jau ieskatoties vien lauku bērnu sejās, lai arī kā būtu ar pārliecību, redzams svaigums. Dažs bērns ir tīrais veselības iemiesojums, uz kuru prieks skatīties. Un kas gan ir vēl svarīgāks par veselību, kas nav sabojāta bērnībā. Zināšanas mēs visi varam apgūt mūža garumā, kā tas šobrīd un turpmāk būs nepieciešams, lai strādātu ar jaunajām tehnoloģijām.
Latviešiem ir stiprs un gudrs sakāmvārds – mūžu dzīvo, mūžu mācies. Ir jāmāk novērtēt tas, kas laukos ir vērtīgs un pilsēta nevienu nesaudzē.
