(Turpinās no 29.septembra)
“Priecājos, ka tā biju jums noderīga! Vispār, es domāju ļoti vecmodīgi, bet taisnība ir vienmēr labāka par meliem. Īlenu maisā nenoslēpt! Ja nu kādreiz pasprūk taisnība? Māšuk, esmu nogurusi! Kā nekā pavisam nesen es dzemdēju bērnu, neesmu vēl atpūtusies, kaut gan fiziski nejūtos slikti. Jūtos tikai garīgi iztukšota! Tas nebija viegls darbs! Neesmu savā labajā formā! Arī Rihards lai kādu dienu paliek pie taviem saimniekiem! Rītā būs jauna diena, un sāksim visu pamazām. Kā teica vējainā Skārleta: par to es domāšu rīt! Viss! Darbiņš padarīts! Neuztraucies par mani! Brauc mājās! Es tikšu ar domām galā, vientulība ir tas labākais, kas man pašreiz nepieciešams. Īvande, nevis Vita, rīt pamodīsies, diemžēl, ar piena piedzītām krūtīm. Jau ar Rihardu manas krūtis vai pušu sprāga. Biju pienīga māte… Tu atbrauc rīt, lūdzu, man pretī uz to pēdējo formālo tikšanos un punkta pielikšanu. Gribu, lai esi blakus! Tikai ne sevišķi agri! Mēģināšu paskatīties uz visu no cita skatu punkta, no savas brīvības un neatkarības punkta. Galu galā arī no finansiālās puses. Es esmu tagad pietiekami bagāta. Mēs taču abas esam dzīves grūtību rūdītas sievietes un tāpēc stipras. Neuztraucies par mani, es tev pazvanīšu, ja kas…” Un viņas apkampjas cieši un sirsnīgi.
Īvande paliek viena un liekas tik viena un tik tukša, viņai ir sajūta, ka uz pasaules nav nevienas dvēseles, kas par viņu domātu. Varbūt tomēr kāds arī domā? Varbūt Rihards? Varbūt Iveta ar savu iegūto bērniņu rokās? Apkārt ir tik kluss, ka no šī klusuma džinkst ausīs. Viņa uzgriež Rīgas radio otro programmu. Pazīstams solists dzied tik pazīstamu dziesmu, ka asaras sariešas acīs: “…Tējas vakari svecīšu gaismā mūsu dvēseli pieskandinās…” Nedaudz smeldz dzemdību atsāpes. Tā pienākas, jo viņa nesen ir dzemdējusi otro bērnu. Tikai pēc pirmajām dzemdībām visas sāpes atkrīt līdz ar bērna piedzimšanu kā nebijušas. Viņai jau ir dzemdību pieredze.
Pēc kāda laika viņu pārņem miegs kā mīkstas dūnas, kā migla, un viņa ieslīgst kā nebūtībā.
Īvande pamostas no drausmīga sapņa: viņa ir bridusi pa purvu, pinusies purva ciņos, pazaudējusi akacī savu bērnu un no attāluma tikai dzirdējusi viņa raudas, bridusi un skrējusi, meklējusi, raudājusi un vaimanājusi, slapja nosvīzdama. Bērns ir raudājis tik tuvu, bet Īvande nav spējusi viņu ieraudzīt. Visapkārt ir bijusi pilnīga tumsa. Realitāte atgriežas pamazām. Satraukums un sapnī pārdzīvotais atkāpjas: viņa taču ir savā vecajā dzīvoklītī! Radio joprojām atskaņo mūziku, un pulkstenis ir pieci no rīta. Nekas nesāp, ir tikai dīvains satraukums – iespējams no sapņa, bet varbūt nojausmas par gaidāmajām formalitātēm uzdzen tādas kā drudža trīsas. Aiz dzīvokļa loga sētnieks slauka ielu, un šis troksnis, šī slotas švīkoņa ir tik pazīstama, tik uzmācīga! Kad Īvande ir piecēlusies un apstaigājusi savu dzīvoklīti, uzlikusi vārīties tēju un daudzmaz sakoncentrējusi domas, atskan durvju zvans. Īvande to tik ilgi nav dzirdējusi un uzreiz pat neatpazīst. Pirmā doma: ieradusies Velda. Vēl ir tik agrs! Viņas taču nolēma braukt vēlāk, ne jau rīta agrumā, katrā ziņā ne piecos no rīta. Tomēr tā nav Velda, bet Ivars, Ivars Kramiņš, Ivetas vīrs.
,,Labrīt! Atbraucu jums pakaļ. Sazinājos ar jūsu māsu, uzzināju adresi. Nebūtu prāta darbs pašai šodien kulties cauri visai pilsētai pēc tik liela darba… ir ļoti agrs, piedodiet, bet… jums ir jāizpalīdz!”
Īvande samulst un nezina, ko atbildēt. Tas ir tik negaidīti!
,,Apsēdieties!” viņa saka un pastumj krēslu, ,,es tūliņ sakārtošos. Vai viss ir labi? Kā bērns?” to izteikusi, viņa saprot, ka tas nu gan viņai nebija jāvaicā. Gar bērnu taču viņai vairs nebūs nekādas daļas. Tas nav viņas bērns! Viņa kā ,,inkubators” jau ir atslēgta. Tas bija līgumdarbs un muļķīgais jautājums ir pilnīgi nevietā. Ar šodienu viņai ir cita dzīve.
,,Mazais gandrīz visu nakti ir brēcis, un mēs nezinām, ko iesākt. Vienīgi jūs varat līdzēt. Jums krūtīs ir piens. Lūdzu! Iveta arī ļoti lūdz! Pabarojiet viņu! Brauksim! Lūdzu! Es pagaidīšu uz ielas – mašīnā.” Un Ivars, viņas atbildi nesagaidījis, aizver tik klusu aiz sevis dzīvokļa durvis, ka, liekas, caur durvīm ir izslīdējis kāds rēgs. Pēc pārdesmit minūtēm Īvande sēžas Kramiņu mašīnā, un viņi brauc cauri pilsētai, nerunājot ne vārda. Jūtams, ka Ivars ir satraukts. Tā vismaz liekas Īvandei, jo mašīna pēc apstāšanās krustojumos gaitu uzņem tik strauji, ka ik pa brīdim nokauc riepas. Sētnieki dažviet naski slauka ielas, un, tā kā ir vēl agrs, mašīnas gandrīz neredz. Īvande atceras savus sētnieces darbu, kad slota un liekšķere bija viņas darbarīki, bet dzīvoklī saldā miedziņā palika guļot viņas dēliņš Rihards, pacietīgi gaidot, kad viņa atgriezīsies. Parasti dēls bija rātns un pacietīgs. Likās, ka viņš saprata, ka niķoties un raudāt nav jēgas. Nekad vairs Īvande nebūs sētniece un Rihardam nebūs jāpaliek dzīvoklī vienam, māti gaidot. Viņa par to ir tik daudz domājusi un darījusi visu iespējamo, lai viņu abu dzīve kļūtu citāda. Bada maizes viņi ir atēdušies līdz mielēm. Tagad būs citādāk! Tā vismaz ir cerēts!
Slimnīcas gaitenis ir tukšs, tikai apkopēja mazgā koridoru un ienācējiem nepievērš ne mazāko uzmanību. Pēcdzemdību ģimenes istabiņā nav mierīgi. Jaundzimušais kliedz paģēroši, aizrautīgi un skaļi. Iveta, bērnu pie krūtīm piespiedusi un mīļus vārdus runādama, staigā pa istabu, bet, redzams, ka tas uz bērnu neatstāj nekādu iespaidu un viņš kliedz bez mitas.
,,Es vairāk nevaru, palīdzi man! Pabaro viņu! Tev taču ir radies piens? Bērns nedrīkst tā brēkt. Mēģinājām dot donoru pienu no pudelītes, bet viņš pēc pāra malkiem brēca vēl trakāk. Es vairāk nespēju viņu mierināt. Varbūt viņš ir slims? Vai būs jāsauc ārsts? Jaundzimušie taču tā nedrīkst stundām brēkt? Es nejūtos kā māte! Viņš mani laikam nepazīst. Tas ir drausmīgi! Es netikšu galā! Es sajukšu prātā! Ko mēs esam izdarījuši? Uz ko mēs esam cerējuši? Uz ko paļāvušies? Palīdzi mums! Ak, kāpēc es agrāk nesapratu, ka eksperiments ar bērna radīšanu var arī neizdoties. Es nepratīšu būt māte! Vai es to iemācīšos? Vai tu, Īvande, man to iemācīsi? Tu esi mūsu eņģelis arī pašreiz…”
Īvande samulsusi kādu brīdi stāv telpas vidū. Bērna raudas piepilda telpu. Viņš kliedz tik skaļi, tik izmisīgi, un liekas, ka mazais tā vienkārši nenomierināsies. Īvandei nekas cits neatliek, kā paklausīt: viņa bērnu zīdīs! Tik lūdzošus skatienus raida abi bērna bioloģiskie vecāki, un Iveta ir patiesi izmisusi un varbūt arī pārgurusi, ja jau mazais visu nakti ir bijis nemierīgs. Viņas skatiens ir izmisuma un cerību pilns.
,,Bērna kopšanas un barošanas pieredze nevienai mātei uzreiz nedodas rokās. Būs jau labi!” Īvande nosaka, mazuli pie krūts likdama. Kad mazulim pieskaras Īvandes rokas, iestājas klusums. Bērns uzreiz zīž tik kāri, tik spēcīgi. Tas Īvandei sagādā dīvainu baudas sajūtu, kādu viņa tik sen nav izjutusi. Šādu pavērsienu Īvande nebija paredzējusi. Viņa šobrīd vairs nejūtas kā svešā. Bērnā ir arī viņas darbs, viņas izjūtas, viņas emocijas. Kaut kāds pārdabisks spēks liek maigi raudzīties uz mazo kunkulīti, kas vienīgais vēl nesaprot, kas ir noticis. Viņš brokasto, zīžot ilgi, un apkārt valda svinīgs klusums. Trīs cilvēki šobrīd liekas ir sasaistīti ar kādām iepriekš neparedzētām, dzīves sapiņķerētām saitēm. Vai maz ir iespējams tūliņ visu atrisināt, kā bija iepriekš izlemts? Ja Īvande atkal dosies projām, ar bērnu būs jātiek galā Ivetai pašai un bērns taču brēks atkal, nākošo ēdienreizi pieprasot. Īvande instinktīvi jūt, ka nespēs tā uzreiz pagriezties un aiziet, kā bija nolemts vēl vakar. Viņa ir uzņēmusies pārāk daudz… Īvande pat nevaicā, vai dokumentus par atteikšanos no bērna atnesīs šobrīd vai tas notiks vēlāk… Tagad viņai ir jauna – bērna zīdītājas – loma, nu jau viņas pašas pieņemtais lēmums, ko noteicis sievietes – mātes instinkts.
Trešajā dienā pēc dzemdībām viņus izraksta mājās: divas sievietes, jaundzimušais un viens vīrietis, kas savās rokās nes bērnu, un, no malas raugoties, tas, šķiet, ir tēvs, un viena sieviete ir bērna māte, bet otrā, droši vien kāda radiniece vai draudzene. Ir saņemta arī ārsta izziņu par bērna piedzimšanas faktu, kas jāapmaina dzimtsarakstu nodaļā mēneša laikā pēc bērna piedzimšanas pret dzimšanas apliecību. Kāds ir šī dokumenta saturs, kas ir dokumentā fiksētā māte? Taču jau viņa bērna dzemdētāja – Īvande? To viņa nevaicā. Tās uz viņu, liekas neattiecas. Rīkojas Kramiņi: vecmātei ziedi un torte, pateicības vārdi personālam. Parasta, ikdienišķa darbība kā katrā dzemdību nodaļā, jaundzimušo izrakstot. Vai kāds no personāla nojauš par šo, īpašo notikumu, kura liecinieki viņi bijuši?
2. Viņi ir četri…
Īvande atkal ir Kramiņu mājās. Iveta ir tik nervoza, reizēm pat kā nepieskaitāma, tik nepārliecināta. Īvande var tikai brīnīties, ka stiprā sieviete, izlēmīgā un pašpārliecinātā Iveta, ko viņa līdz šim pazinusi, var būt tik bezpalīdzīga un krist panikā tieši tagad, kad viņa kāroto ir ieguvusi. Arī mazais, laikam sajūtot viņas nedrošību, Ivetas rokās kļūst nemierīgs, reizēm kliedz bez mitas, novedot Ivetu līdz pilnīgam izmisumam. Turpretim Īvandes rokās mazulis uzreiz pierimst, laikam sajuzdams savas iznēsātājas pieskārienus. Saikni, kas vienojusi bērnu ar šo silto, mierīgo miesu nespēj, tik vienkārši nevar pārcirst neviens.
,,Vai tiešām bērns spēj just, ka tavas rokas ir citādas nekā manējās? Vai tiešām es viņam tik ļoti nepatīku? Vai viņš tevi sajūt citādāk nekā mani? Es sajukšu prātā, ja tā turpināsies. Ak, kāpēc mēs visu to uzsākām?” Iveta vaimanā un izmisumā reizēm nespēj kontrolēt savu rīcību. Liekas, viņa sāk pat izvairīties no bērna, jo viņš nekļūdīgi jūt, kad viņu saņem Ivetas, kad Īvandes rokas. Īvande ir lasījusi vai filmā redzējusi, cik svarīgi ir arī dzīvnieku mazuļiem māti atpazīt pirmajos dzīves mirkļos. Mazs zebras bērns pie mātes ievēro mātes strīpaino gurnu un turpmāk nepazūd dzīvnieku barā un atpazīst savējo, vienīgo. Vai tā ir arī ar cilvēkiem, kas ir radības kronis? Ka viņi atpazīst māti, ir redzams šinī gadījumā: mazais bērns arī ir iezīmējis Īvandi, bet nepazīst Ivetu.
(Turpmāk – vēl)
