(Turpinās no 6.oktobra)
“Tu taču nenožēlo, ka jums ir savs bioloģiskais, jūsu pirmsākuma šūnu radīts bērns? Jums viņš ir! Tu taču to tik ļoti gribēji! Visam jābūt labi! Tu pieradīsi, nomierināsies, es tikmēr mazliet ar jums pabūšu! Man nav kur īpaši steigties! Nedēļa šurp vai turp, mēs taču esam sadarbojušās, un grūtākais jau ir aiz muguras! Bērns ir vesels, skaists mazulis un augs, jūsu izlolots!” Īvande mierinādama glāsta Ivetas plecus. Viņas nav svešinieces, bet jau labi pazīstamas un saradušas neierastā darba kompanjones, kas sadarbojušās gandrīz visu mazuļa attīstības laiku un katra rakstījusi savu emociju dienasgrāmatu, par kuru viņas šobrīd izvairās runāt. Īvandei ļoti gribētos izlasīt tās otras sievietes domas, izjūtas. Tad būtu vieglāk izrunāties un vienai otru saprast. Iveta ir gandrīz rakstniece, žurnāliste, emocionāla sieviete. Vai viņa domāja, kādas grūtības un peripetijas attiecībās viņus sagaida? Abas sievietes daudz runā par lietām, kas nav svarīgas, tā apiedamas galveno, kas satrauc abas. Kādu dienu, kad aiz loga raibu seģeni jau uzsedzis mežvītenis, Īvande pirmā nolemj izrunāties:
,Kādu vārdu jūs bērnam dosiet? Varbūt nemiera cēlonis ir vārdiņa trūkums?”
,,Mūsu visu triju vārdi sākas ar I-V: Ivars, Iveta, Īvande. Tu taču arī to esi ievērojusi. Varbūt arī bērna vārdā jāsaglabā šo burtu kombinācija? Mēs par to domājām, tikai tādu vārdu nevaram kalendārā atrast. Kā tu domā, ja vārds būtu Īvalds, tad no tava un Ivara vārda tiktu trīs burti un mani divi…Tādu vārdu es laikam nosapņoju un netieku no tā vaļā – Īvalds un viss! Varbūt tas nozīmē, ka esmu mazāk svarīga nekā jūs divi, jo mana vārda burtu ir mazāk,” Iveta filozofē.
Mazulis ir saldi aizmidzis un Īvande noliek viņu gultiņā, ērtā, skaistā un siltā koka gultiņā, pārklātā ar zilu baldahīnu, kas stiepjas no griestiem līdz pat grīdai. Bērnam ir iekārtota sava istaba, un te ir lietas, ko viņš vēl nemāk saskatīt. Tādas bērnistabas Īvande ir redzējusi ārzemju filmās. Bērns ir savās mājās, savā vidē, pie saviem labi situētajiem bioloģiskajiem vecākiem, un abas sievietes atgriežas blakusistabā, kas ir arī Kramiņu guļamistaba. Saruna turpinās rudenīgā noskaņojumā, kas nojaušams gan vēja pūsmā, gan koku lapu čukstos. Kramiņu guļamistabā garā, greznā vāzē stūrī stāv nu jau izžāvētās daudzās rozes, ko izrakstoties no dzemdību nodaļas nesaņēma tieši rokās ne Iveta, ne Īvande. Tās bija mašīnā uz aizmugurējā loga, un Ivars tās ienesa mājā vēlāk, un Iveta skaistos ugunīgi sarkanos ziedus nelika ūdenī vāzē, bet uzkāra žāvēšanai. Tagad tie bija izkaltuši un kļuvuši nedaudz blāvāki, kā herbārijs… Arī līgavas buķeti sažāvēt ir tradīcija.
Īvande iepriekš uzsākto sarunu atsāk pirmā:
,,Nemēģini kaut ko zīmīgu saskatīt vārdos, burtos, mistikā! Nemoki sevi! Lieciet vienkāršāku vārdu, lai nav nekādu sakarību un sakritību! Jums ar visu jātiek galā, un jo ātrāk, jo labāk! Man nevajadzēja pēc dzemdībām piekrist šo garīgo nabassaiti saglabāt! Vajadzēja, nokārtot formalitātes un pazust uz neatgriešanos! Ak, kāpēc es te jums traucēju un neatgriežos savā dzīvē? Dažas dienas un tu būtu pieradusi, jūs abi saprastu, ka palīga nav un nebūs. Mēs pielaidām lielu kļūdu!”
,,Un kā tad krūts? Bērns vēl ir tik mazs un krūts piens ir labākais, kas vien var būt. Es zinu, ka ir bērni, kas no pirmās dienas tiek baroti mākslīgi, bet tagad jau ir par vēlu – tu esi piekritusi vēl kaut neilgu laiciņ. Tu viņu jau baro. Lūdzu! Mēs tev maksāsim vēl labāk nekā līdz šim!”
,,To nu tev nevajadzēja teikt! Ne jau visu var nopirkt! Man pietiks ar to, ko esmu saņēmusi. Jūs labi samaksājāt. Pat pārāk labi. Jaunu līgumdarbu es negribu! Es uz to neesmu gatava! Mēs zinām, ka šis patiesībā ir bīstams eksperiments. Ja nu mēs nespēsim izšķirties, ko tad? Nevar taču sapīties kā valgos uz visiem laikiem…”
,,Man tas arī ir ienācis prātā, patiesībā Ivaram. Mēs par to runājām. Viņš atzinās, ka tu viņam imponē…Visu grūtniecības laiku tu esi viņam simpatizējusi, mēs esam par to pat strīdējušies. Manā sirdī jau toreiz Lieldienās, kad biji pirmo reizi mūsu mājās, iezagās muļķīga greizsirdība. Vīrieši ir tādi dīvaini putni, kas mēdz būt poligāmi. Tas esot iedzimts. Ja poligāms, tad tur neko nevarot darīt, un viss notiek. Es to kaut kur žurnālā arī lasīju. Es nezinu, kā tas būtu mūsu variantā. Ivars nevēlējās, ka tu tā pazustu uz visiem laikiem… kaut varbūt vajadzēja…Tāds viņš ir…Man nevajadzēja to tev stāstīt. Tu viņam patiki kā grūtniece, mūsu bērna nēsātāja, kāda es diemžēl… Bet ko dotu manas greizsirdības izpausmes? Tagad viss ir sarežģījies vēl vairāk. Lai mājās būtu miers, man jākļūst citādākai, bet, redzi, ar mātes pienākumiem arī man neveicas. Man ne ar ko neveicas! Iedomājoties vien, ka man jāpārguļ ar vīru, izsauc kaut kādu muļķīgu garīgu pretestību. Mani hormoni arī laikam ir sagājuši galīgā čupā. Tu baro bērnu, bet man sāp krūtis. Vai tas nav traģiski? Mums visiem trim būtu jāizrunājas, jo klusēšana par lietu, kura mūs dara nedrošus, nedrīkst ieilgt! Varbūt mums vajag psihoterapeita konsultāciju. Es gan nezinu, ko tāda parunāšanās te dotu. Mēs paši varam izrunāties, kā nekā sakarīgi cilvēki, ja mūs aplūkotu pa vienam, bet, kas sanāks, ja mēs apsēdīsimies pie apaļā galda kopā? Vai mēs tad atklāti runāsim? Kāda skaidrība radīsies? Mēs esam četri, dīvaina likteņa sasieti cilvēki, un mums nav arī padomdevēju.” Iveta šķetina savu monologu un atbildi, iespējams, no Īvandes arī negaida. ,,Varbūt dzīve pati visu saliks pa plauktiem, un lieka galvas lauzīšana neko nemaina. Mēs pagaidām esam četri.”
3. Uz nenoteiktu laiku…
Īvande ir piekritusi padzīvot pie Kramiņiem nenoteiktu laiku, un tas viņai pašai liekas pavisam negaidīts lēmums. Spontāns lēmums! Nav taču spēcīgāku jūtu par mātes jūtām! Viņa to zina un, ja nu Ivetai šādas jūtas neradīsies, ko tad? Viņai – Īvandei jādara viss iespējamais, lai Iveta pēc iespējas biežāk būtu kopā ar bērnu, justu viņa elpu guļot blakus naktīs, rūpētos par viņu pati un arī Ivars būtu atbalsts šinī grūtajā adaptācijas laikā. Īvande jau uzreiz iekārtojās attālākajā istabā, kurā viņai bija pazīstama un kurā viņa uzturējās tad, kad bija tikai inkubators. Viņa cer pamazām atradināt Kramiņus no savas klātbūtnes, atstājot pēc iespējas ilgāk abus vecākus vienatnē ar savu mazuli! Viņa to tikai pabaro, bet visu citu dara īstie vecāki. Tomēr dzīve ir dzīve, un cerētais izdodas ne tik gludi: bērns bieži raud, Iveta krīt histērijā, nāk ar bērnu uz Īvandes istabu, mētājas, raud, reizēm liekas, ka izturas kā neprātīga.
Kādu dienu Īvande pamana, ka Ivars pārnācis manāmi iereibis. Šoreiz mājās viņi ir tikai divi. Iveta ar bērnu ir izgājusi pastaigā. Situācija neliekas piemērota nopietnai sarunai. Taču saimnieks iet kur vēlās, viņš te ir kungs un pavēlnieks…viņš grib izrunāties un varbūt pateikt, cik ilgi viņi vēlās Īvandi savā tuvumā paturēt? Saruna izvēršas visai negaidīti šerpa, vismaz no Īvandes puses.
(Turpmāk – vēl)
