(Turpinās no 20.oktobra)
“Jūs esat iedzēris, un labāk būs, ja saruna nenotiks. Ivetai tas var nepatikt,” tā Īvande.
“Es esmu iedzēris. Jā! Bet ne jau drosmei! Es neesmu piedzēries. Vienkārši nodzinu stresu. Izrunāsimies divatā! Apstākļi ir sarežģījušies…”
“Esmu salīgtā sieviete – inkubators, kas tagad atslēgts, atdzisis, un drīz mani ceļi ar jūsu ģimeni šķirsies. Mums viss ir izrunāts. Es pamazām attālinos, Iveta pierod pie bērna – jūsu abu bērna, pie mātes pienākumiem, un jums ir jāpalīdz viņai emocionāli kļūt mātei. Jums tagad nevis jāsēž šeit, bet jāiet kopā ar bērnu un viņa māti pastaigā kā vecākiem pienākas,” Īvande runā noteikti un uzstājīgi.
,,Es nejūtu, ka Iveta spēs! Pieņemdami lēmumu par bērnu, mēs neesam novērtējuši apstākļus, neesam visu sapratuši. Varbūt pat esam kļūdījušies… Vai mēs būsim vecāki? Vai to kāds varēja pateikt, kad to visu sākām? Es šodien gribēju dabūt dokumentus no klīnikas, kur veica to bērna implantāciju vai kā to sauc, runāju ar dakteri Lāci. Viņš man veltīja savu laiku, deva padomus, izskaidroja to, ko es pat iedomāties nevarēju. Viņš taču bija tikai starpnieks starp tevi (liekas, viņš pirmo reizi uzrunā Īvandi uz “tu”) un mums visu šo ilgo bērna gaidīšanas laiku… nekādu papīru no klīnikas nebūs un nevar būt. Tā ir bijusi noruna, nekas vairāk… nedokumentēta noruna.”
,,Taču viss ir noritējis labi un jūsu vēlmes pēc sava bērna ir piepildījušās. Vai man kaut kādos papīros ir jāliek arī savs paraksts? Dodiet šurp! Neziņa nedrīkst vilkties bezgalīgi! Mani gaida mans Rihards. Cik var? Vēl dažas dienas, un es jūs pametīšu uz visiem laikiem. Aizmirsīsim visu, kas mūs ir saistījis! Esmu nogurusi neziņā vadīt dienu aiz dienas. Jūs visu nokārtosiet, jau daudz ko esat apguvuši bērna kopšanā, pieradīsiet pie rūpēm. Ticu, ka Iveta būs laba māte!”
Ivars klusē, apsēdies mīkstajā un ērtajā klubkrēslā. Te ir viņa māja, viņš te ir noteicējs. Arī Īvande nolemj paklusēt. Kas Ivaram šinī situācijā nav skaidrs? Kāpēc viņš liekas uztraucies?
,,Esmu nedaudz apjucis, esmu pat šokā. Nekas nav tā, kā mēs ar Ivetu stādījāmies priekšā. Mēs pat nepadomājām, ka gaidāms ne tikai prieks un sajūsma par bērnu, bet ir notikumi, ko nespējām paredzēt. Un proti: bērnam dzimšanas apliecībā kā bērna māti ierakstīs tevi – sievieti, kas bērnu dzemdēja – saproti! Es šodien to noskaidroju. Nekāda tava atteikšanās no mazuļa pagaidām nav iespējama… uz kādu laiku tas mums no galvas jāizmet. Kas varēja paredzēt, ka būs tādi šķēršļi! Likās – kas tur sevišķs? Tā mums toreiz teica arī dakteris Lācis: tu jau dzemdību namā atteiksies no bērna un mēs noformēsim adopciju, bet… es toreiz neinteresējos, ko domā par juridisko pusi embriologi. Izrādās, viņi dara savu darbu šūnu līmenī, bet likumdošana ir vecā, kad par alternatīvu bērna iznēsāšanu nerunā, to nav pieņemts publiskot, jo likumdošanā šāda iespēja nav paredzēta. Tas kādreiz gan būšot, jo ārvalstīs, arī Eiropā, viss notiekot likuma vārdā, bet te… Bardaks kaut kāds! Tas bijis eksperimenta līmenī – tagad izrādās, ka pat dakteris Lācis nezinājis, kā mēs noformēsim sava bioloģiskā bērna piederību mums – īstajiem vecākiem. Mēs bērnu esam radījuši trijatā. Murgs! Eksperimentatori ar cilvēku likteņiem, lūk, kas tie šūnu inženieri izrādījās – mēs bijām kā izmēģinājuma trusīši. Domāju, ka bez mums ir vesels bars tādu pat… piemuļķoto.”
Brīdi Ivars pauzē, tad jau mierīgāk turpina: “Tu nesatraucies, norunāto summu tev es pārskaitīju. Tur viss kārtībā. Zinu, ka viss ar laiku nostāsies savās vietās… tikai pašreiz ir jāpauzē.”
,,Neko nesaprotu!” Īvande atšļūk, dīvaina nespēka pārņemta, klubkrēslā.
,,Ko tas nozīmē? Jāpauzē? Es esmu pēc likuma bērna māte, es viņu dzemdēju, tik tālu es vēl saprastu, bet kas ir tēvs? Vai būs jāpierāda tava paternitāte? Vajadzēja visu sākumā uzzināt, izpētīt likumdošanu, pārliecināties un tad nolīgt iznēsātāju! Tā bija jūsu darīšana! Ne jau es uzprasījos! Un ko tad Iveta? Jāpierāda, ka viņa ir bērna bioloģiskā māte, ka viņas dzimumšūna tika apaugļota ar jūsējo ārpus ķermeņa…”
,,Iveta vēl neko nezina. Pašreiz viņa pastaigājas ar bērnu. Baidos, ka viņai jaunā ziņa būs pamatīgs šoks. Varbūt tu parunāsi? Tā aplinkus, pamazām. Lūdzu! Teikšu, ka neizdevās vēl visus dokumentus nokārtot un rītā došos vēlreiz uz dzimtsarakstu…”
,,Un kas jauns būs rītā? Likums pa vienu nakti mainīsies? Jau tā viņa ir kā nervu kamols. Man arī trūkst padomā, kā runāt, ko runāt, un vispār mēs esam iebraukuši pamatīgos rudzos. Un kādu vārdu tad liksiet, ja nav noslēpums. Tas gan man nav jāzina. To es tāpat pavaicāju, jo Ivetai bija kāds plāns par vēlamo vārdu. Es to neatbalstu. Jebkuru citu, tikai ne to!”
Ivars labu brīdi klusē, kā jautājumu nesadzirdējis. Ārā ir sacēlies vējš. Īsta rudens auka aiz loga plosa koku zaros vēl zaļās lapas, kas kā buras, liekas teju- teju norausies un atstās kailos kokus bezpalīdzīgus un kailus. Loga rūtis kā ar asiem žagariem sāk kapāt lietus. Īvande pēc brīža pamana, ka, lietus un vēja pārsteigta, mājās pa celiņu, stumjot bērna ratiņus, atgriežas Iveta. Ivars steidzas pretī. Pastaiga ir izrādījusies īsāka nekā parasti. Puika, rudenīgo gaisu saelpojies, ir izbadējies, un barotājai nekavējoties jāstājas pie saviem labprātīgajiem zīdītājas pienākumiem. Iveta iešot pārģērbties, lietus viņu esot pamatīgi izmērcējis. Viņa ir priecīga un pacilāta, pielasījusi pilnas saujas ar brūnajiem kastaņiem, trīs vislielākos viņa iedāvina Ivaram, sirsnīgi nomutējot viņu uz vaiga:
,,Rudenī, ripinot rokās trīs kastaņus un kaut ko ļoti vēloties, šī vēlēšanās piepildoties. Es vēlējos! Protams, neteikšu ko? Citādi nepiepildīsies! Uzvēršu arī mazajam no kastaņiem aprocīti, tas esot spēcīgs enerģētisks auglis.”
Viņa esot satikusi savu kolēģi un agrāko draudzeni Litu, kas bijusi izbrīnīta par Ivetas mākslu noslēpt no darbabiedriem savu grūtniecību. Kaut pēdējos trīs mēnešus Iveta bijusi atvaļinājumā, neviens nav pat nojautis patiesos prombūtnes iemeslus. Daudzi esot melsuši, ka devusies radošā komandējumā ārzemēs. Lita bijusi kā spārnos: uz laiku pārtrauktā draudzēšanās lauzusies ārā ar tādām emocijām, ka Lita bijusi gatava tūliņ nākt ciemos, taču Iveta pagaidām atgaiņājusies: bērns vēl esot par mazu, lai uzņemtu ciemiņus. Mazais arī kļuvis nemierīgs, uznācis arī lietus. Lita esot teikusi, ka bērns ir skaists un liekoties vairāk atsities Ivarā.
,,Gēni taču nosaka visu! Gēniem esot pat nozīme partnera izvēlē. Neticami! Mani gēni atpazīst otrā cilvēkā dziļi zemapziņā vēlamo. Prāts cīnās ar instinktiem,” Iveta pabeidz savus prātojumus. Pirmo reizi, kopš viņa ar mazo ir mājās, viņa ir tik priecīga, pat eiforiski noskaņota. Prieka strauts ir uzlauzis veco emociju gultni. Draudzenes atzinība laikam ir bijusi Ivetai ļoti svarīga.
Īvande paliek guļamistabā zīdīt bērnu, kura vārdu Ivars tā arī neatklāja. Vai viņa – zīdītāja, justos citādāk, ja zinātu, kā godās visu mūžu šo kunkulīti, kurš, par laimi, neko vēl nespēj saprast. Viņam galvenais ir siltums un barība. Mazā mutīte kāri sūc piebriedušās krūts galu, un Īvandei lieka, ka bērns ik pa brītiņam ieskatās viņas acīs. Tomēr bērns vēl ir pārāk mazs, lai fiksētu skatienu, pasmaidītu, pieglaustos. Dīvainas izjūtas strāvo Īvandes sirdī: maigums, atbildība un arī dīvaina nedrošība vienlaikus. Atkal viss ir pārāk sarežģījies! Ar katru bērna barošanas reizi viņa jūt, ka neredzamā saite starp viņiem kļūst stiprāka. Dažas dienas viņa nav zvanījusi savam Rihardam. Ierunājas sirdsapziņa: viņa te ar svešu bērnu, kamēr pašas… Vai nevajadzēja sen būt kopā ar dēlu? Tomēr šībrīža dominante ir zīdāmais bēbis, viņas iznēsātais mazulis, kuram dzimšanas apliecībā viņu visdrīzāk ierakstīs kā māti uz nenoteiktu laiku. Uz cik ilgu laiku? Kamēr pieņems likumus par surogāciju? Liktenis ar viņiem spēlē tādu dīvainu spēli… Reizēm viņas abas ar Ivetu sarunās atklāja savas izjūtas, daudz ko izrunāja, uzticējās viena otrai, reizēm jutās tik tuvas kā māsas, bet citreiz atkal attālinājās varbūt kādas dīvainas greizsirdības vadītas. Kas notiks tagad, kad Iveta uzzinās par pagaidu māti Īvandi. Daudzsievība pasaulē ir dzirdēta, bet vienam bērnam divas mātes? Kaut gan raksta taču, ka lesbietes audzina bērnu abas, nešķirojot, kura ir svarīgāka. Pasaules lietu kārtība viņu variantā bija sajaukta pilnīgā biezputrā.
4. Iveta
Rudens vēji, aukstie lieti, krītošās lapas – vēl nesen tik dzīvās dabas pakāpeniskā ieslīgšana rudens transā radīja depresīvas sajūtas. Iveta rudeni nekad īpaši nebija mīlējusi, bet šis rudens likās īpaši nežēlīgs. Būtu bērniņš dzimis pavasarī, reizē ar dabas atmodu, viņa ātrāk adaptētos jaunajai – mātes – lomai. Dzīvē bija tik daudz lomu, kas jāizspēlē: meitas, sievietes, sievas, draudzenes, savas profesijas un citādas lomas, bet nu pienāca kārta visgrūtākajai – mātes – lomai. Lai neviens nesaka, ka vajag tikai gribēt! Tikai mātes instinkts var izrādīties iedzimts, bet tapt par māti ir jāmācās. Vismaz Iveta to tā saprot. Varbūt puse no šīs lomas rodas reizē ar bērna nēsāšanu un dzemdēšanu, bet otrā puse ir jāapgūst, jāiemācās, lolojot bērnu, kuru Iveta sev par nelaimi pati nav dzemdējusi, tātad viņai par visiem 100 % ir jāapgūst mātes loma: katru dienu pa drupačiņai, katru dienu pa jaunai atziņai. Protams, viņa ir rakstījusi dienasgrāmatu, kurā paudusi savas emocijas par procesu saprašanu, kas ritējuši tās otras sievietes ķermenī. Viņa bija kontaktējusies ar Īvandi tik bieži, cik vien tas bijis iespējams, centusies iemiesoties bērna attīstības procesā, un tas izdevies pat tiktāl, ka viņai bija slikta dūša, galvas reiboņi kā īstai grūtniecei. Arī Ivetai bija vairāku grūtniecību pieredze, kas palika iedīglī un izputēja, jo kaut kā viņas – sievietes – organismā vienmēr pietrūka. Iespējams – toreiz jaunībā viņai trūka arī garīgā brieduma? Iveta pāršķirstīja savu dienasgrāmatu: tur reizēm uzvirmoja tik spēcīgas emocijas, sākot ar Īvandes grūtniecības sākumu, pirmo abu sieviešu tikšanos, topošā bērna pirmajām kustībām, kuras viņa sākumā izjuta tikai savā galvā, pēc tās otras – Īvandes stāstītā… vēlāk, uz Īvandes vēdera uzliktā roka vairākas reizes dienā sajuta bērna dzīvīgumu un apliecinājumu. Vai viņa toreiz rēķinājās ar Īvandes neērtībām, kad ,,darba devēja” viņai pār mēru uzmācās? Tomēr par to viņai – Īvandei – labi maksāja…
(Turpmāk – vēl)
