(Turpinās no 27.oktobra)
Kādu brīdi dienasgrāmata gulēja rakstāmgalda tālākajā atvilknē: tad kādu laiku emocijas nedevās rokās un uz papīra uzlikt tās vienkārši nesanāca. Tās piepildīja tikai Ivetas dvēseli un krājās vēlākajam laikam. Viņa kļuva pārlieku emocionāla, bieži vīram nesaprotama ar mūžīgo prātošanu, šaubām, vai spēs būt laba māte, piemirstot par savu sievas lomu.
Ja savus sievišķos hormonus var regulēt ar prātu, tad viņa tos bija aizregulējusi tuvu nulles līmenim. Vienkārši dominante bija process, kas notika surogātmātes organismā. No seksuālas un sievišķīgas būtnes viņa reizēm pārvērtās par fūriju, kas nezina, ko grib un dažreiz arī ko runā. Daudz saprātīgāks izrādījās Ivars, pārāk nekontaktējoties ar sievieti – viņu bērniņa nēsātāju. Un atkal Ivetu māca fantāzijas: vai Ivars maz domāja par savu tēva lomu, kas ir jāapgūst līdz ar mazā piedzimšanu. Kāpēc viņš par to visu tik maz runā? Varbūt pārdzīvo klusēdams tāpat kā viņa? Ja nu viņam te ir savas slepenas domas, un tās nenosliecas par labu sievai, bet Īvandei. Tikai vienu reizi viņš bija izteicies, ka Īvande labi izskatās un grūtniecība viņai piestāv, un teiktais līdz šai dienai nav pazudis no Ivetas atmiņas, reizēm mocīdams sapņos kā kāds lietuvēns. Greizsirdība ir gan dabīgas, tomēr šinī gadījumā absolūti nevajadzīgas jūtas. Varbūt šīs jūtas radās no mazvērtības kompleksiem? Vai varbūt piecpadsmit laulības gadi ir pārāk mazs laiks, lai viens otru iepazītu? Pastāv uzskats, ka ilgstoši kopā dzīvojot, laulātie kļūstot līdzīgi ieradumos, interesēs, bet vecumā esot pat izskatā līdzīgi. Tomēr Iveta prāto, ka tas tikai daļēji atbilst patiesībai: vērojot draudzeņu ģimenes dzīves, nācās šim uzskatam dažkārt vairāk nepiekrist nekā piekrist. Pieslīpēties, kā saka, tas gan, bet ne vairāk! Katram indivīdam ir sava emociju un jūtu pasaule. Kā planētas galaktikā cilvēku dzīves riņķo katra pa savu orbītu, un kā starp planētām ir gravitācijas spēki, kas nosaka orbītu pastāvību, tā arī divu cilvēku kopdzīve ir kā planētu eksistence visumā. Vai varbūt kopdzīve ir kā dubultzvaigznes visumā? Tās savstarpējo gravitācijas spēku ietekmē riņķo ap kopīgo smaguma centru. Iveta aizvien ir bijusi prātotāja, fantazētāja kā jau žurnāliste un literāte, un tikai pēdējo mēnešu laikā viņa savas emocijas un secinājumus ir satinusi ap bērnu un saviem jaunajiem pienākumiem. Nedrošība, bailes no iespējamās neveiksmes Ivetu nepamet ne mirkli.
5. Ivars
Neviens neņemtos apgalvot, ka Ivars savu Saulīti, kā viņš reizēm mīlināmajā vārdā sauca sievu, tagad – pēc kopdzīvē nodzīvotajiem gadiem – nemīlētu. Viņi bija kā magnēta divi pretējie poli, kas pievilkās, salīmējās un palika kopā. Kaislību neprāts, tuvības skurbums, ilgošanās pēc otra – viss tika piedzīvots, izdzīvots un tagad arī nomierinājies. Iespējams, bija iestājusies tā laulības dzīves rutīna, kas reizēm uzdzen vienaldzību, velk uz maziem kašķiem un brīžiem vienatnē laulātie jūtas labāk nekā kopā. Bija pienācis laiks, kad atziņa, ka mīlestības pavasaris nav bezgalīgs, attiecās arī uz viņiem. Par savām ikdienas gaitām viens otram jau sen kā neatskaitījās, bet svarīgākajās lietās pilnībā paļāvās uz otra loģiku un godaprātu. Abiem bija kopīga māja un gulta, kur vakaros satikties, un tas viņus saistīja. Nedēļas nogales parasti aprobežojās ar pirts priekiem pie Ivara drauga Imanta ģimenes, kādu izbraucienu dabā ar piknika grozu mašīnā.
Jaunībā, kad pavērās Eiropas valstu robežas, kopā ar draugu ģimeni viņi ar mašīnām izceļojās pa Eiropas tuvākajām valstīm, baudot šo zemju kultūru, atpūšoties neierastā vidē. Viņu lielo ceļojumu karte jau bija paplašinājusies pāri Atlantijas okeānam. Pēdējā laikā viņi izmantoja aviosabiedrību piedāvājumus, jo beidzot varēja atļauties visu, ko vēlējās, arī dārgas izklaides. Pēc tam atkal bija krietna darba slodze gada garumā un tika kalti plāni par jauniem ceļojumiem. Nedēļas darbu jūklī pārpūlējies, Ivars vismīļāk dirnēja pie televizora, bet svētdienās devās pie saviem vecākiem, kur Iveta ar labu prātu nemīlēja viesoties.
Viņa tradicionāli nemīlēja vīramāti. Viņas daži neapdomīgie izteikumi par pēcnācēju radīšanu kā ar nazi nogrieza vēlēšanos būt tai labajai vedekliņai, par kuru stāsta tikai pasakās. Tā bija sanācis, ka savus vecīšus viņi pārsvarā apmeklēja pa vienam: Ivars savējos, viņa – savējos. Tāda neatkarība Ivaru reizēm pat baidīja. Iveta attālinājās arī citādā nozīmē: gan ar interesēm, rakstura patstāvību, gan darba vidi, kas Ivaram palika sveša. Viņš bija lielākais ģimenes naudas pelnītājs, tātad pēc loģikas – ģimenes galva, kas tomēr dzīvē neapstiprinājās. Ivetas nopelnītais bija viņas kabatas nauda, un atskaites par izdevumiem viņš neprasīja.
Jo ilgāk viņi dzīvoja kopā, jo neatkarīgāki kļuva. Ivetai bija darbs redakcijā, komandējumi, intereses par lietām, kurās vīrs nevēlējās iedziļināties. Vai varbūt tam neatliks laika? Viņam bija savs bizness, saistīts ar nekustamo īpašumu pirkšanu un pārdošanu, lielveikalu tīkla uzturēšanu, un viņa uzdevums bija naudas pelnīšana – lielas nauda pelnīšana. Varētu teikt, ka Ivara mobilais telefons vienmēr bija karsts. Privātā dzīve bija ievirzīta otrajā plānā. Tas dzīves vilciens, kas viņus aizvestu pie sava bērna arī gandrīz būtu aizgājis, ja ne Ivetas neatlaidība, dažādo informāciju vācot. Viņa pēc dabas bija urķis, kas meklēja un atrada visu par vajadzīgo tēmu, neskatoties ne uz ko.
Tā bija arī par tā sauktajiem ,,mēģenes bērniem”, ko sākumā vīrs neuztvēra nopietni. Ivars jau bija samierinājies, ka atlikušo mūžu viņi nodzīvos kā bezbērnu pāris. Reizēm gan vīrieša skatiens apstājās pie svešiem bērnu ratiņiem, pie sievietēm ar grūtniecei raksturīgām ķermeņa aprisēm, pie fantāzijām, kā viņš justos, ja būtu tēvs… Kādu laiku viņš mocījās ar domām, ka radīt mazuli traucē viņa paša veselības problēmas. Bija tik mokoši šaustīt sevi ar pašpārmetumiem par apslēptu vīrietības nepilnvērtību! Vairs nebija tālu līdz rīcībai, kas tādos gadījumos piemeklējušas ne vienu vien stiprā dzimuma pārstāvi. Tomēr nodzerties vai nopietni aizrauties, sevi pārbaudot ar citām sievietēm, Ivaram nederēja: viņš nebija tā audzināts un bija pietiekami nobriedis, lai nespēlētu vieglprātīgas spēles. Tās bija tālā pagātnē studiju gados, kad viņam bija viens otrs agrās jaunības nenopietnais zaķis. Tomēr, satiekot Ivetu, viss mainījās.
Ar Ivetu ideāli saskanēja un jūtu ķīmija pastāvēja ilgstoši. Kaut tikai būtu mazais, kaut viens vienīgs maziņš bērniņš, ko lolot, kam dzīvot! Baisi likās pat domāt, ka aiz viņiem paliks tukšums, nebūs kam nodot dzīves pieredzi, mantojumu un vecums būs tukšskā izšauta plinte (šo teicienu Ivars bieži lietoja). Gāja gadi, un, sevi netaupot, viņš bija meties biznesā, lutinot sievu, uzbūvējot un iekopjot skaistu māju. Tā bija kā tāda apsēstība: darbs, darbs un beidzot prieks par iegūto nešķita ieguldījuma vērts, jo trūka paša galvenā. Viņi dzīvoja ērtībās, pat greznībā. Ivaram piederēja vairākas automašīnas, Iveta bija neatkarīga šofere un droši vadīja savu mazo mersi, netraucējot vīru viņa gaitās.
(Turpmāk – vēl)
