Gribēju iziet papīpēt uz balkona. Atvēru durvis un sabijos. Arī man ceļu uz balkona aizšķērsoja sniega blāķis. Nebija dūšas peldēties sniegā. Neesmu nekāds ronis! Vienubrīd ienāca prātā, ka būtu jāņem rokās lāpsta, bet atturēja aukstums, kā arī dabiskā nepatika pret fizisku darbu. Ieminējos sievai, ka derētu uzzvanīt apsaimniekotājfirmai, lai notīra mūsu balkonu. Šī iebilda, ka tas būs pārāk dārgi. Taču piekrita, ka jātīra būtu gan.
Aizgāju pīpēt kā ierasts uz vietu, kur pat karalis iet kājām. Tomēr bažas par balkonu man nelika miera. Ievilku dūmu un tā, lai sieva aiz durvīm dzird, teicu: “Ar vīra tiesībām izsludinu ārkārtas situāciju mūsu dzīvoklī. Steidzami ir jārīko sniega talka! Es gādāšu par talciniekiem, tu – par dopingu. Jāstrādā būs aukstumā, mums vajadzēs arī sasildīties.”
Sievas mazrunību tulkoju kā piekrišanu. Sāku apzvanīt čomus, arī Rīgas radus. Pret vakaru saradās krietns pulciņš. Kopīgi izlēmām, ka tumsā strādāt nevar. Tāpēc sarīkojām ballīti, kā saka, lai uzkrātu spēkus darbam. No rīta mums savukārt vajadzēja atkopties pēc vakardienas. Tad sekoja pusdienas, pēc kurām bija jāatpūtina kuņģis. Un tad sāku šķībi skatīties uz kaimiņu, kas piecirta manai sievai. Nācās šiem abiem ieregulēt smadzenes, bet tad jau atkal saule rietēja. Nācās visu pārcelt uz rītdienu. Bet tā izrādījās svētdiena. Kaimiņš paziņoja, ka tas ir nāvīgs grēks – strādāt nedēļas septītajā dienā. Nolēmām negrēkot. Pēc brokastīm talcinieki cits pēc cita sāka atsveicināties, atvainoties un laisties lapās. Sak, uz darbu steidzoties. Daži vēl palūdza naudu autobusam. Ka viņus jupis!
Kamēr domāju, kā tālāk risināt ārkārtas situāciju, cienītā mani burtiski izmeta uz balkona. Izbrīnīts atklāju, ka sniegs tur jau sakrājies man līdz kaklam. Sieva ar varu rokās man iesprauda lāpstu. Tajā brīdī kaut kas zem manām kājām nokrakšķēja, norībēja un satrieca mani līdz pašiem sirds dziļumiem… “Nu, re,” mana cienītā no augšas gavilēja, ”ja nav balkona, tad nav sniega, bet – nav sniega, nav problēmu!”
