“Dzirksteles” portāla lietotāji jauno gadu sāka, atklājot jaunu forumu ar nosaukumu “Mātes dzeguzes”. Divu mēnešu laikā šo diskusiju tēmu portālā ar vairāk nekā 200 komentāriem nav varējusi pārspēt neviena cita. Domu apmaiņu par izraudzīto tēmu atklāja anonīms portāla lietotājs, kurš raksta: “Arvien vairāk pārliecinos, ka Gulbenē ir savairojušās vientuļās māmiņas, kuras interesējas par svešiem vīriešiem. Mani tas biedē.” Faktiski ir runa par nestabilām pāru attiecībām, arī par tendenci nereģistrēt laulību. Citi “Dzirksteles” portāla lietotāji tieši tā ir sapratuši sarunas tēmu.
Kāda sieviete forumā atklāj, kā nonākusi “mātes dzeguzes” statusā: “Bērniņu vēl tikai gaidu, bet puisis mani jau pameta, jo nobijās. Sagribēja vēl izklaidēties un tikties ar citām. Mēs abi gribējām šo bērniņu. Es gribēju ģimeni, bet būšu viena no jaunajām vientuļajām māmiņām.” Kāds cits iesaka: “Ar varu nevienu vīrieti nenoturēsi, ja gribēs – aizies un lai tak iet!” Ne visi gatavi raudāt līdzi.
“Bet padomājiet, dzīvojam tikai vienu reizi un kāpēc tad dzīve būtu jāziedo, piemēram, nemīlamam partnerim un bērnam? Bērns izaugs, aizies, pat paldies nepateiks par šo uzupurēšanos,” raksta kāds cits. Vēl cits atklāj savu pieredzi: “Nu, re, bērns arī tiek pievienots uzreiz pie nemīlamajiem. Fui, kad radīja, tad mīlēja gan, vai bērns varbūt ir no kaimiņa!? Parasti ģimenē nebēg no rutīnas, problēmas risina kopā un ne jau ar “dzegužu” palīdzību. Ir gadījies, ka pēc “dzeguzēm” pēc tam bez zālēm neizārstēties. Ir stopētājas dzeguzes, kuras vai pusi Latvijas jau nokūkojušas.”
Foruma tēmas diskusijā iesaistījies arī vientuļais tēvs: “Ko slēpt, audzinu meitu viens pats un nežēlojos. Bijusī ir m…, bet esmu atklājis, ka ir sievietes, kas ir tiešām jaukas un izpalīdzīgas, un neprasa dzīvē neko, neiejaucas manās darīšanās. Liels paldies viņām par to!”
Bērnam jābūt prioritātei pieaugušo attiecībās
Gulbenes novada dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Vita Elsiņa “Dzirkstelei” apliecina, ka zina par šo diskusiju “Dzirksteles” portālā un uzskata šādu domu apmaiņu par ļoti aktuālu. Viņasprāt, foruma dalībnieki īsti neizprot jēdzienu “māte dzeguze”, jo tā ir sieviete, kura atstāj savu bērnu vai nerūpējas par to. Vientuļo māmiņu nekādā gadījumā nedrīkst apsaukāt par “dzeguzi”. “Jāciena jebkura māmiņa. Šodien ir vienalga, vai bērns ir vai nav dzimis laulībā. Vecāki paši izvēlas savu attiecību modeli. Tas ir ļoti personisks jautājums,” uzsver V.Elsiņa.
Viņasprāt, kamēr pārim vēl nav bērnu, tikmēr prioritāras ir viņu savstarpējās attiecības. Līdzko starp vecākiem ir mazulis, viņam būtu jākļūst par pieaugušo cilvēku prioritāti. Lai vai kā! “Gadās, ka vecāki vairs nav pāris, tomēr abi turpina rūpēties par savu kopīgo atvasi. Tomēr ir gadījumi, kad kādam no vecākiem šie pienākumi aizmirstas. Tieši tāpēc bāriņtiesai visu laiku ir, ko darīt līdz pat gadījumiem, kad vecākiem tiek atņemtas bērnu aizgādības tiesības,” saka V.Elsiņa.
Stabilitāte partnerattiecībās tiek ieprogrammēta
Psihoterapeite Gunta Andžāne uzskata, ka mēs ikviens nākam no savas ģimenes, kurā pārmantojam vai iegūstam attiecību veidošanas pieredzi. Pirmais saskarsmes modelis tiek apgūts, kad mazais cilvēks komunicē ar savu mammu un tēti. Mazajam bērnam pirmā sajūta ir: “Gribu ēst!” Ja mamma nav pratusi reaģēt uz bērna gaidām pēc pilna punča, sausa dupša, glāsta, tad šīs gaidas jau bērnībā ir pārdegušas. “Ja bērns nevar vien sagaidīt mammu, kuras mūžīgi nav blakus, kad viņa beidzot nāk, ir jākampj ciet, jo pēc tam viņas var atkal nebūt. Un šāda pieredze tiek ieprogrammēta uz visu mūžu. Kopš mazām dienām “izbadējies” cilvēks grib savas vajadzības apmierināt tūlīt nekavējoties, nerēķinoties ar citiem. Pieaugušo cilvēku dzīvē vērojamo nenoturību partnerattiecībās, mīlas objektu biežu maiņu var salīdzināt ar emocionālā bada sajūtu, kas izpaužas trauksmē, vēlmē ķert un grābt, nenokavēt, nedomājot par citiem,” saka G.Andžāne.
“Cik tur ir bijis runāšanas, līdzjūtības, mīlestības, ieinteresētības bērna jūtās un dzīves notikumos?” Vai vecāki runā ar bērnu? Vai bērns drīkst māti traucēt ar saviem vienkāršajiem sasniegumiem, lūdzot vērtējumu, kad bērns kaut ko ir uzzīmējis, salīmējis, izveidojis, noskrējis vai nodziedājis? Ir svarīgi, vai bērna aktivitāte, izaugsme tiek ievērota, akceptēta. Tas ir soliņš, uz kura pakāpties un nostiprināties mazā cilvēka pašvērtībai, kuru viņš paņems līdzi visā savā turpmākajā dzīvē. Ja mani novērtē, es iemācos arī citam pateikt labu vārdu, iemācos priecāties, dot citiem, jo es zinu, kā jūtos, ja man kaut kā pietrūkst. Zinu, ka nevēlu citiem to, ko negribētu just arī attiecībā pret sevi,” saka G.Andžāne. Viņa uzsver, ka tieši ģimenē mēs katrs iemācāmies līdzi jušanu otra cilvēka pārdzīvojumos, uzzinām, ka ne vienmēr vajadzīgi vārdi, pietiek būt blakus, sniegt pleca sajūtu. Ja tā nenotiek, ja cilvēks nejūt šo pleca sajūtu, rodas tieksme neveiksmju brīžos ierauties sevī kā bruņrupucim savā čaulā. G.Andžāne bilst, ka mūsdienu steiga saasina saskarsmes problēmas. Lai gan ikvienu problēmu var risināt, runājot par to.
“Piedzimstot bērns ir kā trauks. Ar ko šis trauks tiks piepildīts, tā ir vecāku izvēle. Var piepildīt ar mīlestību, uzmanību vai ar šaubām, nedrošību un bailēm. Kā saka, ko sēsi, to pļausi,” skaidro G.Andžāne.
Šodien pārsvarā sievietes velk ģimenes nastu
Gulbenes kristiešu draudzes “Jaunā paaudze” mācītājs Rolands Bračs atzīst, ka diemžēl Latvijā retums ir lielas, spēcīgas ģimenes, kuras pulcējas pie viena pusdienu galda. “Nezin kāpēc populāri kļuvis smīkņāt par tā saucamo patriarhālo ģimeni, kurā lielākā atbildība gulstas uz tēva pleciem. Rezultātā ar ģimenēm šodien nereti ir tā – kā diedziņu pavelk, tā tas bruncis irst. Ja nav vīrieša, kurš uzņemas atbildību, ir velti visu vainu novelt uz sievieti, uz vieglprātību. Šodien redzam, ka pārsvarā sievietes ir tās, kuras velk ģimenes nastu, ģimenes problēmas, kuras strādā vairākos darbos, lai nodrošinātu bērnus, kamēr vīrs lieto alkoholu vai vispār atrodas prombūtnē,” saka R.Bračs. Viņš prāto, ka izlabot šo realitāti nav nemaz tik vienkārši. Ir skaidrs, ka “nepilnvērtīgā ģimenē izaug bērni, kuri nav jutuši abu vecāku rūpes un mīlestību, līdz ar to ar šādu attiecību modeli viņi, visticamāk, veidos paši savu privāto dzīvi”.
“Ģimenē bērniem būtu jāredz ne tikai tas, kā vecāki rūpējas par viņiem, bet arī par vecmāmiņu, vectētiņu. Ko mēs šodien darām? No valsts pieprasām, lai netiktu palielināts pensionēšanās vecums. Faktiski mēs pieprasām, lai valsts rūpējas par mūsu tēviem un mātēm, kaut gan katram bērnam pašam būtu jārūpējas par saviem vecākiem līdz viņu miršanas dienai. Visiem kopā pacietīgi vairāku paaudžu garumā jāiet uz to, lai kopaina mainītos,” saka mācītājs.
Dzīvojam Ūdensvīra brīvo attiecību laikmetā
Astrologs Vladimirs Hermanis stāsta, ka cilvēce ir iesoļojusi Ūdensvīra laikmetā, kad par galveno vērtību kļūst brīvība. “Kas ir brīvība? Labākajās izpausmēs tā nav anarhija. Patiesa brīvība nozīmē vēl vairāk pienākumu, kurus cilvēks uzņemas labprātīgi. Protams, tas ir atkarīgs no paša izvēles,” saka V.Hermanis.
Viņaprāt, paies laiks un sabiedrībā atjaunosies pozitīva attieksme pret laulību. “Šobrīd ir dīvaini dzirdēt, ka pāris, kas dzīvo kopā, viens otru nesauc par vīru un sievu, bet par draugu un draudzeni. Savu kopdzīvi viņi dēvē nevis par laulību, bet par privātajām attiecībām. Šāda attieksme nenovēršami ved pie ciešanām. Tieši caur tām cilvēki sāk ilgoties pēc laika gaitā pārbaudītām, tradicionālām vērtībām, saprotot, ka laulība ir kaut kas vairāk nekā tikai sekss, bet mīlestība ir kaut kas vairāk par tikai iemīlēšanos,” uzskata V.Hermanis.
