Nemaz nevarēju iedomāties, ka šis gads sāksies tik neparasti smagi. Ar slimībām dzīvē nebiju draudzējusies. Tikai tagad saprotu, ko nozīmē – slimot.
Līdz šim ar skumjām pārdzīvoju gada tumšos mēnešus. Tagad nekad vairs nedomāšu skumjas domas! Ja man Dieviņš ir ļāvis dzīvot, tad tas ir jānovērtē ik brīdi. Mana laime ir manas abas meitas! Viņas sēdēja pie manas gultas, kad es slimoju. Lielu paldies gribu teikt mediķiem.
Nokļuvu Gulbenes slimnīcā, reanimācijas nodaļā. Ja jūs zinātu, cik visi bija laipni! Skrēja kā bitītes no viena slimnīcas gala uz otru, mani vadājot uz pārbaudēm. Tāpat ātrās palīdzības mediķi bija ļoti atsaucīgi. Bija tik patīkami, ka mani sauca vārdā par Dainu. Arī slimnīcā Rīgā, kur man veica operāciju, bija ļoti atsaucīgi dakteri un māsiņas. Trīs nedēļas pavadīju vienās špricēs un pie sistēmām. Kādu laiku nevarēju neko ēst, tad sākās tumītes. Teicu dakterim, ka tik ļoti gribētos pasmaržot lauku klona maizīti. Tad mīlīgs smaids iezagās daktera sejā: ja jau domā, kā maizīte smaržo, tad jau viss iet uz labo pusi. Un man no blakus gultas klusiņām atnesa to maizīti pasmaržot, bet es diemžēl nekādu smaržu nesajutu…
Slimību var pielīdzināt tādam tumšam, akmeņainam ceļam, pa kuru ir grūti un sāpīgi iet. Nu šo ceļu būšu nogājusi, taču vēl jūtos nogurusi. Es vēlētos, lai mēs visi būtu cits pret citu iejūtīgāki, nepārsteigtos ar nepārdomāti izteiktu vārdu, kas nodara otram cilvēkam pāri un sāp. Dzīve ir gara, bet mums mūžs ir īss… Dzīvosim mīļi un saticīgi! Un novēlu – nevienam neslimot! Novēlu visu to labāko ikvienam, kas juta man līdzi slimības laikā! Visiem, visiem saku milzīgu paldies par to, ko darījāt manā labā!
