Dailes teātra aktrise Aija Dzērve Ziemassvētkus un jauno gadu sagaidīja mājās, Gulbenē. Baltā princeses tērpā Ziemassvētku vakarā viņa stāvēja Gulbenes luterāņu baznīcā savās iesvētībās. Starojoša, laimīga un klusa.
Dailes teātra aktrise Aija Dzērve Ziemassvētkus un jauno gadu sagaidīja mājās, Gulbenē. Baltā princeses tērpā Ziemassvētku vakarā viņa stāvēja Gulbenes luterāņu baznīcā savās iesvētībās. Starojoša, laimīga un klusa.
Šis gads brīžiem viņas dvēselei licis raudāt, brīžiem smiet un uzziedēt, tieši tādēļ gada nogalē viņa lūgusi Dievam svētību. Un pati atzīst – ir to pārpārēm saņēmusi.
– Kāds tev bijis pagājušais gads?
– Trīs svētlaimīgas dienas bijušas šajā gadā – meitas Esteres Almas piedzimšana, viņas kristības un manas iesvētības. Jā, gads ir bijis smags. Grūti brīži mijušies ar lidojuma minūtēm. Dzeltenā prese man pievērsa lieku uzmanību, un bija nepatīkami lasīt žurnālistu versijas par savu dzīvi, kas nemaz neatbilst patiesībai. Lai arī cik jocīgi tas šķistu, bet rakstītais ietekmē cilvēku attiecības! Tomēr šajā gadā es beidzot iemācījos mīlēt sevi. Kad uzzināju, ka zem savas sirds nēsāju bērniņu, visas domas, spēku, enerģiju un izturību veltīju viņam. Vislielākajā šīsvasaras karstumā, kad visi glābiņu meklēja pie ūdens, man piedzima mana meitenīte Estere Alma. Pašā jūlija vidū. Tajā laikā ziedēja krāšņākās puķes – lilijas, rozes, puķzirnīši. Es gāju pa tirgu un smaržoju ziedus, kas stāvēja uz puķu pārdevēju galdiņiem. Nekad neesmu sevi tik ļoti saudzējusi. Vienmēr esmu cīnījusies, lai pierādītu sevi. Vienmēr bijis diezgan daudz darba, kas radīja absolūtu bezspēku. Gaidot Esteri Almu, dzīvoju veselīgāk, biju kā angļu lēdija ar regulāru dienas režīmu un pastaigām svaigā gaisā. Beidzot apmeklēju citu teātru izrādes, bija laiks izlasīt sen ieplānotas grāmatas, un, lutinot sevi, patiesībā lutināju arī viņu.
– Kad piedzima meita, tu viņu uzreiz nokristīji. Tieši Gulbenē. Kāpēc?
– Lai pasargātu. Pasaulē apkārt ir daudz skaudības. Viņai vajadzēja aizsardzību no Dieva. Gribēju, lai meitu kristī Gulbenē – tur, kur arī pati esmu kristīta, kur esmu gājusi Svētdienas skolā. Pati izjutu, ka kristību brīdī viņa nonāk Dieva aizgādībā. Manī iestājās miers, ka ar viņu viss būs kārtībā. Arī es pati sen jau gribēju iesvētīties. Tās lietas netiek izdarītas, kamēr dzīvē nepienāk īstais laiks. Ir labi, ka tas ar mani notika tieši tagad. Vienbrīd mācītājam teicu, ka neiesvētīšos, jo neesmu izlasījusi visu nepieciešamo literatūru, ka neesmu garīgi nobriedusi, lai man ieliktu “10”. Mācītājs mani uzmundrināja, sakot, ka “10” man nekad nevarēs ielikt, jo ticība ir ceļš mūža garumā.
Savā dzīvē neapzināti es esmu daudz grēkojusi. Vienu brīdi man likās, kāpēc Dievs mani nedzird, kāpēc nedod mieru manai dvēselei, lai arī jau kopš bērnības esmu ticējusi. Ziemassvētku vakarā, brīdī, kad biju pie altāra, lai saņemtu pirmo reizi Svēto Vakarēdienu, es savā sirdī kaut ko ļoti, ļoti vēlējos. Un man šķiet, ka Dievs mani sadzirdēja. Es ticu, ka tas piepildīsies. Kopš esmu nokristījusi bērnu, kopš uzsāku pati savu ceļu uz iesvētībām, manī atkal atgriezusies paļāvība un ticība, ka viss manā dzīvē būs labi. Ja es nerastu atbalsta punktu baznīcā, tad būtu grūti saņemties un iet tālāk.
– Tu teici, ka dzemdībās no meitenes kļuvi par sievieti.
– Jau tad, kad biju gaidībās, es staroju. Jutu, ka no manis nāk bezgalīgs maigums. Pēdējie grūtniecības mēneši lika saprast, ka sieviete savā būtībā ir daudz stiprāka par vīrieti. Ja vīrietis lielās, ka ir uzkāpis augstākā kalna virsotnē vai kļuvis par lidmašīnas pilotu, tad sieviete, pasaulē laižot bērnu, ir padarījusi krietni lielāku un smagāku darbu. Gaidīt bērnu, sarunāties ar viņu un ticēt uz viņu, ka viņš būs un atnāks, ir tāpat kā ticēt uz Dievu. Tu neredzi Viņu, bet tici, ka ir. Un zini, ka kādreiz tu Viņu ieraudzīsi. Arī māte tic, ka bērniņš atnāks tieši tāds, kā viņu gaida. Interesanti, ka es biju ieraudzījusi apburoša bērna fotogrāfiju un ielīmējusi to savā dienas kalendārā – plānotājā, lai katru dienu tas mani iedvesmotu. Estere Alma izskatās gandrīz identiska šai meitenītei.
– Kā bērna vārds pie tevis atnāca?
– Tie abi ir labi un seni vārdi kā laukakmeņi mājas pamatos. Estere ir ebreju izcelsmes vārds, un to viņai deva tētis. Tulkojumā tā ir zvaigzne. Alma ir manis dots. Tas atlidoja pie manis. Domāju, ka vārdam ir liela nozīme cilvēka liktenī.
– Kādas tad ir Aijas?
– Lai vai cik ārēji atšķirīgas, laikam mazliet esam līdzīgas Jaunsudrabiņa Aijai. Tas, ka liela dūša, ka pati visu var un dzīvo pēc principa – ja nav, lai nav. Lepnas ir Aijas. Ar savām vājībām un tāpēc ar savu spītu. Jāteic, ka gandrīz visām Aijām, ko zinu, dzīves nav parastas un rimtas.
– Aktrises karjerā šogad tev bija klusuma periods?
– Pagājušajā gadā man nav bijusi neviena pirmizrāde. Vecās izrādes uzticīgi spēlēju līdz astotajam grūtniecības mēnesim, izrādēs maskējoties zem plediem un šallēm. Atceros, Ofēliju spēlējot, kolēģi šausminājās, jo izrādē bija jākrīt un jāveļas. Taču es visu darīju ar tādu prieku, ka man nekas nesagādāja grūtības. Man šķiet, ka es sāku tēlot citādāk, labāk. Arī tagad esmu atsākusi mēģināt un atgriezos uz skatuves. Februārī būs pirmizrāde Nacionālajā teātrī. Mani uzaicināja piedalīties projektā “Rudens dārzs”. Otra pirmizrāde man būs martā Dailes teātrī. Iestudēsim britu izrādi “Lauki”.
Jā, šobrīd man tā ir liela avantūra. Liela atbildība. Ja gadu nav bijusi neviena pirmizrāde, tad tagad man nedaudz dreb sirds, domājot, kā es spēšu visu paveikt. Visam vajag treniņu. Tāpat kā sportistiem. Turklāt mājās ir meitiņa, par kuru visu laiku domāju. Esterei Almai gan ir ģeniāla aukle – mierīga dāma – , ko arī meitiņa ir iemīļojusi. Citreiz pie manis atbrauc mana vecmamma, kas palīdz auklēt mazulīti. Viņa mani mīl, un šķiet, ka viņa pat pārāk daudz par mani rūpējas. Reizēm domāju, ko es viņai labu varētu dot? Pati skrienu, savos darbos un domās iegrimusi. Es zinu, ka nekad mūžā visu labo es nespēšu viņai atdarīt.
– Cik liela nozīme ir mīlestībai tavā dzīvē?
– Es vairs nerunāju par mīlestību. Gribu to sajust un baudīt. Nezinu, vai mīlestību var nosargāt. Es esmu sapratusi, ka divi cilvēki, kas ir iemīlējušies, būvē māju klaja lauka vidū. Tomēr šai mājai apkārt ir jāuzbūvē mūris, sēta vai jāizrok grāvis. Ja to neizdara, tad šajā mīlestības mājā pūš visi pasaules vēji, tajā kā viesu mājā ienāks visi, kam nav slinkums. Ja tu to nesargāsi, tad arī laiks un citi cilvēki to viegli nopostīs. Par mīlestību nevajag runāt, ar to vienkārši ir jādzīvo. Dzīvē ir tik, cik tu pats radi un cik tu pats dod.
– Tu esi tēlojusi dažādos mīlestības stāstos. Kurš no tiem tev pašai šķitis patiesākais un tev pieņemamākais?
– Patiesi ir visi. Tikai šajos stāstos cilvēki vienmēr mazliet ir ideālisti, bet dzīvē ideālisms kapitulē reālās dzīves priekšā. Un, ja es tā padomāju, visīstākā mīlestība man likās Olgai un Nikolajam mūsu 5.gada diplomdarba izrādē “Mīli mani!”. Izrādei gan bija īss mūžs, bet tā mums visiem bija ļoti mīļa. Tas bija stāsts par jaunu prostitūtu un studentu, kuriem nav lemts būt kopā, to paredzējusi skarbā dzīve.
– Kā tu izdaiļo ikdienu?
– Es sev dāvinu un radu skaistus svētkus. Kaut vai bērna kristības un Ziemassvētkus. Mājinieku lokā var sagaidīt svētkus, daudz par sevi un ārieni nedomājot, bet ir daudz priecīgāk, ja tu tos sagaidi sapucējusies, skaista, ka pašai aizraujas elpa. Ka iemācies nevis parasto dzejolīti par “pīrāgu nabagu, kam abi gali apdeguši”, bet svētkos radi koncertu, lai visi klausītāji ir laimīgi.
Esterei Almai šie bija pirmie Ziemassvētki. Kristību dienā pie mājas iestādīju divus kokus un mazu eglīti. Uz svētkiem mazo eglīti izgreznojām. Man patīk mācīties dažādus dzejoļus un ar tiem uzstāties Esteres Almas priekšā. Jā, es viņai spēlēju teātri, un tas man sagādā lielu prieku. Viņa skatās un priecājas. Kopš bērnības man patīk pasaka “Sniegbaltītes skola”, kuru es varēju klausīties simtiem reižu. Kā man gribējās, lai meita dzird šo stāstu! Un brālis uzdāvināja disku, kur ir ierunāta šī pasaka un iedziedātas dziesmas. Mēs sarīkojām dejas. Bija skaisti svētki. Un bērna prieks un laime arī man liek priecāties.
– Tu esi laba mamma.
– Jā, šis talants man ir (smaida). Es nezinu, vai tas būs man arī turpmāk, bet šobrīd ir. Es nezinu, vai būšu izcila aktrise (visi aktieri šaubās par savām spējām. Viena loma iznāk, otra ne). Nezinu, vai varētu būt laba sieva. Es šaubos, vai esmu laba meita vecākiem. Vēl joprojām man gribas savā dzīvē izdarīt kaut ko tādu, lai vecākiem par mani būtu prieks.
– Ko tu vēli sev un citiem jaunajā gadā?
– Vieglas dienas, prieku vienam par otru, gandarījumu par savu darbu un mieru sirdīs. Man ļoti gribētos, lai šis gads būtu mirdzošs.
