Lejasciema pagasta amatierteātris “Paradokss” šodien aicina uz 10 gadu jubilejas pasākumu. Teātris to svinēs ar Aivara Bankas izrādi “Visi radi kopā”, ko šodien rādīs saviem skatītājiem Lejasciema kultūras namā. Tajā spēlēs arī lejasciemiete Sandra Biksīte, kas ir bijusi uzticīga teātra mākslai visus šos desmit gadus.
Sandra stāsta, ka teātris Lejasciema pagastā ir bijis arī agrāk, taču pirms desmit gadiem izveidots amatierteātris “Paradokss” un par režisori aicināta Laila Medne. “Mēs ar Lailu esam bērnības draudzenes un jau skolas laikā kopīgi spēlējām teātri dramatiskajā kolektīvā, tādēļ viņa mani palūdza, lai nāku spēlēt, un es arī piekritu. Pirmā izrāde, ko uzvedām, bija Hermaņa Paukša “Čir, čir”,” atceras Sandra. “Es strādāju bērnudārzā ar bērniem, tas droši vien arī deva drosmi, biju kļuvusi atvērtāka, biju guvusi pārliecību, man nebija bail iziet uz skatuves un skatīties zālē.”
Var paļauties uz kolēģiem
Tāpat kā Sandra no paša sākuma “Paradoksā” spēlē arī Agris Krēsliņš, kurš teātri ir spēlējis visos laikos, arī Elīna Krēsliņa un Zinta Kalniņa. Pēc tam kāds ir nācis klāt, cits aizgājis prom. “Gadā esam uzveduši vismaz vienu izrādi, vienā gadā – pat divas. Sākām ar Lailu, uzvedām divas izrādes, bet drīz vien kopā ar mums sāka strādāt pašreizējā režisore Ineta Krastiņa,” stāsta lejasciemiete.
Lejasciema amatierteātra kolektīvs nav liels, toties visi ir saliedēti, cits citu pazīst un galvenais var paļauties uz saviem kolēģiem. Kādā brīdī kādam varot aizmirsties teksts, bet pārējie uzvedot uz pareizā ceļa. Bijis pat tā, ka izrādes laikā teksts lēkā pat pa lappusei, bet pēc tam atgriežoties atpakaļ un viss turpinās savu gaitu. Arī no dažādām kļūmīgām situācijām cits citam vienmēr palīdzot izkļūt.
Teātris kā vaļasprieks
Sandra jau 22 gadus strādā bērnudārzā, viņa ir pirmsskolas skolotāja, bet teātris, kā viņa pati saka, ir viņas vaļasprieks. “Es neesmu mācījusies kaut kādos kursos, viss ir apgūts spēlējot, tas ir tas, ko ir devusi Ineta un sadarbība ar pārējiem aktieriem, atrodoties uz skatuves.”
Sandra atklāj, ka viņai nav bijis nevienas tādas lomas, kāda viņa būtu patiesībā, visas lomas viņai ir bijis jāspēlē pa īstam. “Man labāk patīk spēlēt humora pilnas lugas, kur cilvēkiem nav daudz jādomā. Lai arī mūsu teātrim ir izdevies uzvest daudzas ļoti labas izrādes, kas ir bijušas nominētas arī kā gada izrādes, taču, manuprāt, laukos amatierteātrim ir grūti pacelt sarežģītas izrādes. Pirmkārt, tas ir ierobežotā aktieru daudzuma dēļ (arī mums vienmēr liels deficīts ir bijuši puiši), otrkārt, cilvēki labprātāk vēlas atslodzi,” vērtē Sandra. Viņai nepatīk spēlēt galvenās lomas, labāk nelielas, bet kodolīgas lomas ar kaut kādu “odziņu”. “Patīk, ja konkrētajam personāžam ir kādas īpašas frāzes, īpaši vārdi, kas ilgi paliek atmiņā. Galvenajām lomām savukārt ir ļoti liela atbildība un jāmācās arī daudz teksta, bet es esmu tas cilvēks, kurš nevar iemācīties autora tekstu vārds vārdā, es ļoti daudz kur izmantoju savus vārdus. Taču, manuprāt, galvenais ir mācēt iziet no situācijas, saglabāt domu un pateikt īstos vārdus, kas ir noteikti jāpasaka, jo kolēģi taču gaida konkrētu frāzi, lai turpinātu savu tekstu.”
Trīs dažādas izrādes un
raksturi
Atceroties nospēlētās izrādes, Sandra atzīst, ka viņai savulaik ļoti patikusi izrāde “Piedod, Bokačo, ja vari”. Šīs izrādes režisore bija Laila. “Man šķiet, šo izrādi mēs nospēlējām kādas padsmit reizes, tas bija rekordsasniegums. To varēja spēlēt un spēlēt, un tiešām neapnika,” atceras Sandra. “No savām lomām man laikam visvairāk patika Marijas loma izrādē “Aizdodiet man tenoru”. Arī izrāde, ko spēlēsim šovakar jubilejas vakarā, ir ļoti interesanta un jauka. Šīs trīs izrādes es varētu saukt par jaukākajām, kas ir spēlētas. Trīs dažādas izrādes, trīs dažādi raksturi, iespēja spēlēt pavisam kaut ko citu.”
Pagājušajā gadā izrādē “Atjautīgā aukle” Sandra spēlējusi kopā ar meitu Ivitu. “Man tas bija patiess saviļņojums. Ivita gan šajā izrādē nonāca pilnīgi nejauši – tobrīd viņa jau studēja, bet piekrita izpalīdzēt, jo daudzi cilvēki dodas prom, tostarp arī mūsu aktieri, bet man ir patiess prieks, ka paaudzes var satikties arī teātra mākslā.”
Ieturēs pauzi
Sandra ir vadījusi arī daudzus pasākumus, viņa ļoti labi māk pielāgoties katrai situācijai. “Es nevaru, piemēram, pasākuma scenāriju uzrakstīt uz papīra un iemācīties to no galvas, labāk vados pēc situācijas, tā iznāk dabiskāk.” Kādu laiku Sandrai tas bija ļoti nepieciešams – viņa varējusi skriet un vadīt pasākumus, varējusi iejusties jebkurā lomā. Tagad ir atskārtusi, ka dzīvē ir iestājies cits posms un gribas atkal kaut ko citu, tādēļ Sandra ir pat nolēmusi nedaudz atiet malā no teātra spēlēšanas. “Ir reizes, kad jūti, ka ir jāietur pauze. Varbūt pēc kāda laika būs atkal vēlēšanās iet un darīt visu ar jaunu sparu. Protams, arī tagad palaikam manī uzbango enerģija, bet to es varu izlikt darbā ar bērniem – te ir vajadzīgs ļoti daudz ideju un ļoti daudz enerģijas. Un es jau neatiešu pavisam malā no teātra, es to nemaz nevaru izdarīt, jo darbā ar bērniem nepārtraukti ir nepieciešams veidot un režisēt dažādus pasākumus, arī izrādītes. Esmu arī režisējusi piecas izrādes skolēniem žetonu vakaram.” Bez teātra Sandrai ir vēl arī citas aizraušanās – viņa arī dzied korī, vingro, labprāt uzturas mežā, jo daba viņu iedvesmo un uzlādē. “Es nevaru nosēdēt mierā, man visu laiku ir vajadzīga kustība,” saka Sandra.
Malači, kas spēlē!
Savam teātrim un kolēģiem jubilejā Sandra novēl tādu pašu enerģiju, izturību, turēties kopā un būt vēl saliedētākiem. “Runājot par mūsu režisori Inetu, es varu teikt, ka apbrīnoju viņu – viņas spēju būt mierīgai, spēju no nekā uztaisīt kaut ko, viņas trakās un fantastiskās idejas. Novēlu viņai tā turpināt!” Sandra ir pārliecināta, ka laukos amatierteātra kolektīvi ir vajadzīgi. “Malači cilvēki, kas spēlē! Patiesībā katrā pagastā vajadzētu gan deju kolektīvu, gan teātri, gan kori, jo tas tikai bagātina cilvēku garīgo pasauli.”
