Alus pēc ūdens un tējas ir trešais izplatītākais dzēriens pasaulē, un alus darīšanai ir ļoti sena vēsture.
Alus pēc ūdens un tējas ir trešais izplatītākais dzēriens pasaulē, un alus darīšanai ir ļoti sena vēsture. Pirmo reizi alus pieminēts seno babiloniešu rakstītajās māla plāksnītēs jau 5000 gadu pirms mūsu ēras.
Alus ir labības produkts un radās līdz ar zemkopības attīstību, taču reibinošu dzērienu pirmsākumi ir meklējami daudz agrāk, jo raudzēts medus bija izplatīts visur, kur mājoja bites. Paplašinoties labības audzēšanai, zemkopības apvidos arvien lielāku nozīmi ieguva no graudiem diedzēts dzēriens.
Alus ir izpelnījies arī nosaukumu – šķidrā maize jeb miežu vīns, tas tāpēc, ka alus ražošanā tiek izmantots ūdens, mieži un apiņi. Protams, tāpēc vien nebūtu saprātīgi ieteikt lietot alu maizes vietā.
Alus ražošana īpaši ir attīstījusies vietās, kur neražo vīnu, tātad arī Latvijā. Vispirms ir nepieciešami mieži, kurus diedzē, tad kaltē. No kaltēšanas procesa ilguma un temperatūras ir atkarīgs, kāds alus tiks iegūts – gaišais vai tumšais. Ilgāk kaltējot, rodas tumšāka krāsa un iesala cukura stiprāka karamelizācija. Pēc tam iesalu maļ, jauc ar karstu ūdeni, un ciete pārvēršas cukurā. Liela nozīme ir izmantotajam ūdenim, jo tas jūtami ietekmē alus kvalitāti. Tad filtrējot izdala misu, ko vāra kopā ar apiņiem, kamēr iegūst rūgto garšu. Kad rūgšanas process beidzies, alu atdzesē, filtrē un piesātina ar ogļskābo gāzi. Turklāt alus filtrēšanai ir ļoti būtiska nozīme un ne tikai, lai iegūtu zeltaino krāsu, dzidro izskatu un patīkamo, viegli rūgteno garšu, bet arī no tīri medicīniska viedokļa, jo nefiltrēta alus nogulsnes un piemaisījumi var atstāt negatīvu iespaidu uz atsevišķu cilvēka iekšējo orgānu (nieres, aknas) pilnvērtīgu funkcionēšanu.
Pirmo reizi, raudzējot alu, tam pievienoja apiņus 15. gadsimtā Holandē. To darīja ne tikai tāpēc, lai iegūtu rūgto garšu, bet arī, lai nodrošinātu alum ilgāku “mūžu”, jo apiņiem piemīt arī konservējošas īpašības. Rūgtvielu dēļ, ko satur apiņi, alum piemīt apetīti veicinošas īpašības, un tieši tās nosaka, kāpēc, dzerot alu, tik labprāt gribas ēst rupjmaizes grauzdiņus ar ķiplokiem vai desiņas ar kāpostiem, vai riekstus. Tieši šo ēdienu kalorijas palīdz rasties tā sauktajam alus vēderam.
Tautas medicīnas enciklopēdijā atrodam, ka apiņiem ir nomierinoša, antispazmatiska, pretkrampju, sāpes remdinoša, pretiekaisuma, diurētiska un viegli laksatīva iedarbība, tie veicina gremošanu un rosina ēstgribu. Alus galvenā sastāvdaļa ir ūdens (91 līdz 92 procenti), olbaltumvielas (0,5 procenti) un ogļhidrāti (trīs procenti), un līdz ar to arī alus enerģētiskā vērtība ir visai neliela – tikai 38 – 43 kilokalorijas 100 gados.
Alus, starp citu, ir vienīgais alkoholiskais dzēriens, kurā varam atrast arī vitamīnus (pārstāvēti B grupas vitamīni), tāpēc ir saprotama arī uztura speciālistu interese par šo rūgteno, putojošo dzērienu! Taču gluži kā vitamīnu dzērienu alu ieteikt visiem – maziem vai lieliem – nevar.
Tāds “maigs” (ar mazāko alkohola saturu no visiem alkoholiskajiem dzērieniem) alkoholisks dzēriens kā alus var būt ieteicams kā garastāvokļa uzlabotājs. Nelielās devās kvalitatīvs alkohols veselībai ļaunumu nenodara, bet gan paplašina asinsvadus un uzlabo asinsriti.
Pasaulē visizplatītākais ir alus, kas iegūts ar apakšrūgšanas paņēmienu, tā dēvētais lager – viegls, dzidrs, dzirkstošs ar rūgtu garšu. Ražo gan gaišo, gan tumšo lager alu. Visplašāk lietotais alus pasaulē ir pilsner. Ar šo nosaukumu apzīmē ikvienu alu, kam ir tādas pašas īpašības kā slavenajam “Pilzenes alum” no Bohēmijas.
Pasaulē ļoti populārs ir bezalkoholiskais alus, kura alkohola saturs nepārsniedz 0,5 procentus un kaloriju daudzums ir tikai 25 kilokalorijas.
Alu, kas iegūts ar virsrūgšanas paņēmienu, sauc ale. Tas ir tumšāks un aromātiskāks par lager. No šīs grupas populārs ir stout – ļoti tumšs, stiprs, ar izteiktu apiņu garšu. Populārākais stout pārstāvis ir Guinnes. Otrs populārākais ale tipa alus ir porter – ar biezām putām un saldenu garšu.
Alu var izmantot dažādos ēdienos. Alus mīklas pagatavošanai būs nepieciešami kviešu milti, ko sajauc ar alu līdz staipīgas, viendabīgas konsistences iegūšanai. Šādā mīklā var iemērkt ābolu, plūmju vai persiku pusītes, banānus, ko tālāk cep olīveļļā. Ir ļoti garšīgi!
