Vai palika labāk? Nē. Tikai uznāca savāds nespēks. Gribējās aizslēgt veikalu, nolīst savā galā un … Neko nedomāt….
1.
Vai palika labāk? Nē. Tikai uznāca savāds nespēks. Gribējās aizslēgt veikalu, nolīst savā galā un … Neko nedomāt… Beidzot atļauties būt vājai un neaizsargātai. Bet atmiņas par aizvadītajiem gadiem bija uzjundītas un vairs nedeva mieru…
Vai gan Annija bija vainīga, ja jau skolas laikā nāca pirmā pieredze, ka uz vīriešiem paļauties nevar. Viņas pirmā lielā mīlestība – Gatis – bija vēl nenobriedis zēniņš, pāris gadus jaunāks, simpātisks no sejas, bet visu mūžu audzis mātes aizbildnībā, pilnīgi nenobriedis dzīvei un absolūti nepraktisks. Protams, tad tas nešķita nekas katastrofāls, un bija pat interesanti izbaudīt viņa naivās atklāsmes. Bija interesanti klausīties Gata bezrūpīgajā sapņotāja tērgāšanā, reizēm atļaut nest savu somu un par to atalgot nesēju ar nevainīgu buču uz vaiga. Annija jau tad jutās daudz pieredzējusi, un, puiša romantikas iedvesmota, pati atrada arvien jaunas izpausmes savām jūtām. Gatis bija apmierināts ar visu, ko viņa ierosināja un darīja, sajūsminājās par Annijas izdomu un paklausīgi iekļāvās viņas rotaļās. Tad bija gan izbraukumi ar motociklu – ievziedu reibumā un nakts dzestrumā, puskrēslā un lakstīgalu neprātā, ar putekļos un sviedros piemirkuša krekla smārdu, briestoša vīrieša neprasmīgu un apvaldītu kaisli. Dienas, pavadītas laivā ar makšķeri rokā. Ugunskuri un zivju zupas. Kārtainas sviestmaizes un karstas desiņas. Gata bezierunu paļāvība Annijas diktētajiem noteikumiem deva iespēju izbaudīt mātišķu aizbildniecību, kas jau tad cēla viņas pašapziņu. Kas gan no tā visa būtu sanācis, bez Annijas prasmīgajām rokām? Šķiet, tieši šajā laikā viņa saprata, ka pašai vien būs jāvar ar visu savā dzīvē tikt galā…
Kā jau tas dzīvē it bieži gadās, Gatim pienāca dienesta laiks, un sākotnēji straujā vēstuļu apmaiņa pakāpeniski apsīka, kad Annija uzsāka studijas Rīgā.
Te sastaptais Uģis, kurš vēlāk arī kļuva par Annijas vīru, kaut kā ļoti viņai atgādināja Gati – abiem bija raksturīgi gari un plaši monologi, līdz izanalizēja un pārsprieda ikvienu priekšā stāvošo darbu. Anniju reizēm kaitināja viņa pārākā apdomība un neizlēmība. Jeb varbūt tā nedrošības un bikluma vaina ? Un tad visbiežāk viņa, klusējot un neko neprasot vienkārši gāja un darīja. Varbūt Uģis to arī gaidīja, jo viņš nekad Annijai nepārmeta, ka sieva kaut ko būtu izdarījusi ne tā. Citādi jau Uģis nebija slikts – Annijas aizrauts viņš līdz ar sievu strādāja muguru neatliecis, un ar visiem iesāktajiem darbiem veiksmīgi tika galā. Cik viņa atcerējās – ne reizi nebija pacēlis balsi pret Anniju un kur nu vēl roku. Pa kaimiņiem šņabodams nestaigāja, šad tad pēc pirts izdzēra pa kādam aliņam, bet brīvajos brīžos nolīda malkas šķūnītī, kur, sev atvēlētā stūrī, klusi svilpodams, no koka izgrieza karotes, meistaroja kausus un muciņas. Reiz Annija bija saklausījusi pavisam dīvainu purpināšanu – it kā vīrs ar kādu sarunātos. Klusi piezagusies pie durvīm, viņa centās sadzirdēt , kas gan tur iekšā īsti notiek. Tikai pēc laba brīža Annijai izdevās atminēt, ka Uģis sarunājas ar koka kluci, kas mazpamazām viņa rokās pārtop par vīriņu. Viņš gari un iedvesmojoši stāstīja tam, ka rokās nāksies turēt akordeonu, un sava izgriežamā vārdā tūlīt arī iebilda – šis taču spēlēt neprotot!
