Kad snieg, mēdz teikt – eņģeļi sūta mums sveicienus. Cik vienkārši un tik sarežģīti. Bet kā lai nosūta vēstuli eņģelim?
Kad snieg, mēdz teikt – eņģeļi sūta mums sveicienus. Cik vienkārši un tik sarežģīti. Bet kā lai nosūta vēstuli eņģelim?
Varbūt – atverot sirdi Ziemassvētku mieram, gaišumam, pateicībai un priekam? Arī tad, ja joprojām neizsakāmi sāp sirds, kaut pagājuši septiņi bezgala gari un tik īsi gadi. Tieši adventes laikā prātā un sirdī ir viņa – Gulbenes 1.bērnudārza audzinātāja Anželika Žvīgure, dzimusi Petrova (1967.gada 24.oktobris – 1999.gada 22.februāris).
Kāda viņa bija?
Velta Freimane, Gulbenes 1.bērnudārza bijusī vadītāja:
– Anželika bija skaista. Viņas mati vienmēr bija kārtībā, acis – mirdzošas. Bērniem patika viņā skatīties. Viņa nekad nepaaugstināja intonāciju, runāja pusbalsī, bet bērni viņu dzirdēja. Kā viņa to prata panākt, nezinu. Bērni viņu mīlēja. Viņa bija laba audzinātāja. Anželika bija ļoti pedantiska, akurāta. Viņas vadītās bērnudārza grupiņas žurnālā visi ieraksti bija kārtīgi, uz žurnāla stūrīšiem bija uzlīmēti krāsaini trīsstūrīši, lai neatlokās. Viņas grupiņā telpas vienmēr bija iekārtotas ar izdomu, lai būtu atšķirīgas, oriģinālas. Viņai tas izdevās.
Mila Kalvāne, Anželikas draudzene un bijusī kolēģe:
– Anželika Vladimirovna vai kolēģēm – vienkārši Anžela. Kā bērnudārza audzinātāja viņa bija perfekta. Un pats galvenais – Anžela bija lieliska pret bērniem. Izpalīdzīga kolēģe, draudzīga. Tajā traģiskajā dienā viņai taču nebija jāstrādā, Anžela izpalīdzēja kolēģei, aizvietojot to.
Lidija Andrejeva, Gulbenes 1.bērnudārza medmāsiņa:
– Viņa vienmēr uztraucās par citiem, bet par sevi – nekad. Viņa bēdāja, kā vīram klājas izbraukuma reisā, pārdzīvoja par meitiņas veselību. Anželikas sejā vienmēr bija smaids, acis – lielas un skaistas. Viņa bija ļoti mīlēta kā meita, sieva un māte. Un tomēr Anželika nemaz neprata būt egoiste. Uz tādiem cilvēkiem citi bieži vien skatās kā uz baltajiem zvirbuļiem.
Alla Davidoviča, Anželikas klases audzinātāja Gulbenes 2.vidusskolā:
– Anželika bija draudzīga, vienmēr izturējās ar cieņu pret skolu, skolotājiem, klasesbiedriem. Mana dzimšanas diena ir vasarā, bet es vienmēr saņēmu apsveikuma kartīti no Anželikas. Pazinu viņu arī kā bērnudārza audzinātāju, jo mana meita Jūlija apmeklēja bērnudārzu grupiņā, kuru vadīja tieši viņa. Ļoti inteliģenta audzinātāja, ar īpašu pieeju katram bērnam. Tad bija Atmodas gadi, kad krievu skolas prestižs nebija nekāds lielais. Anželika savu meitiņu Elīnu, kas sāka skolas gaitas, atveda mācīties uz savu skolu. Un tad notika traģēdija. Tagad es mācu Anželikas meitiņu Elīnu. Es redzu viņā tādu pašu dvēseles kristālu, kāds bija mātē. Tāpēc gribas sargāt…
Mihails Bojanovs, Anželikas klasesbiedrs:
– Anželikai bija labestīga dvēsele. Viņa bija pieticīga, klusa, atsaucīga, kārtīga. Neatceros, vai viņa deva citiem norakstīt mājasdarbus. Atceros – pēc skolas beigšanas mēs kādu laiku apmainījāmies vēstulēm, stāstījām viens otram, kā klājas. Tad saikne zuda. Reiz bērnudārzā, kurā Anželika strādāja, biju uzaicināts par Ziemassvētku vecīti. Tiesa, citā grupiņā. Un tad – traģēdija. Šoks un sēras. Sāpēja, ka bērēs baznīcā daudz bija ziņkārīgo, kas atnāca, banālas intereses vadīti. Slepkava gribēja būt slavens. Viņa vārdu pateica un atcerējās vienu dienu. Anželikas vārdu atceramies vienmēr.
Tas nebija viņas liktenis
Vai tas bija liktenis, kas piemeklēja Gulbeni pirms septiņiem gadiem? Anželikas mamma Ņina Petrova šādu domu noraida. Kāpēc ģimenē todien nebija nekādas nelaimes priekšnojautas?! “Visu mainīja viena cilvēka ļaunais nodoms. Visu noteica viņa griba. Mēs neviens nebijām gatavi satikt ļaunumu. Taču šāda iespēja bija jāparedz, bija jābūt gataviem. Vai tagad esam?” jautā Anželikas mamma. Vecākiem pēc traģēdijas teikts, ka nedrīkstot tik ļoti mīlēt savu bērnu, jo Dievs var kļūt greizsirdīgs. Taču, ja mīlētu mazāk, varbūt Anželika nebūtu tik stipra, lai viena cīnītos ar ļaunumu, kura arsenālā bija dažādi ieroči, bet viņai – tikai mīlestība? Anželikas tētis Vladimirs tūkstošiem reižu atceras un pārmet sev, kāpēc viņš nav bijis blakus meitai bērnudārzā tajā brīdī. Viņš būtu varmāku savaldījis. Taču skarbā patiesība ir tāda, ka Anželika viena pati aizstāvēja bērnudārzā dusošos mazuļus. Viņa nedomāja par sevi, bet tikai par bērniem. Viņa bija stipāka par sāpēm, bet nebija stiprāka par nāvi. Anželika tā arī nesagaidīja palīdzību. Tomēr slepkava bija aizkavēts, viņam pietrūka laika. Trīs meitenīšu dzīvības viņš paņēma, bet daudzas citas izdevās glābt. Uz mūžu ieslodzītais slepkava tagad nožēlojot, ka atņēmis dzīvību Anželikai, kura slepkavam ir neizprotama mīkla. Tas urda viņa kroplo sirdsapziņu.
Anželikas saknes – no Abrenes
Anželikas vecāki ir no Abrenes. Mammai Ņinai Petrovai bija tikai 19, kad viņa kopā ar vīru Vladimiru gaidīja pasaulē nākam savu mīļo un vienīgo meitiņu. Viņa bija pēcpusdienas bērns, dzimusi piecos vakarā Gulbenē. Svēra 3,200 kilogramus, bija 54 centimetrus gara. Tautība – krieviete. Meitenītei deva eņģeļa vārdu – Anželika. Vasaras pilnziedā – 31.jūlijā – ir vārdadiena Anželikām.
Tagad, viesojoties Petrovu ģimenes necilajā koka mājiņā Gulbenē, mēs kopā ar Anželikas mammu šķirstām albumus, kurus savulaik sakārtojusi viņas meita pati. Tajos ir tik daudz draugu fotogrāfiju, ģimenes bilžu! Klasesbiedri, kursabiedri, darbabiedri, bērnudārza audzēkņi! Un tik maz bilžu, kur Anželika būtu viena pati. “Viņai patika puķes un viss skaistais un labestīgais, viņai nebija laika skumt. Vīrs brauca reisos. Anželika gaidīja. Piedzima meitiņa Elīna. Sirdij mīļš darbs un ģimene – ar to bija piepildīta viņas dzīve,” stāsta Ņina.
Anželika bija optimiste. Gribējusi iemācīties tamborēt un apguvusi to pašmācības ceļā. Mamma rāda tamborētu sedziņu mājās uz galda. Anželikai paticis zīmēt. Viņa bijusi saulains bērns, kas nekad nesagādāja rūpes. “Matemātikā neveicās. Anželika pūlējās tik ilgi, ka pēc 8.klases, stājoties Rīgas Pedagoģiskajā skolā, pārbaudījumu nokārtoja teicami. Ja viņai bija mērķis, tad viņa to sasniedza,” stāsta Ņina.
Meitu redz sapnī
Anželikas māmuļa saka, ka pēc traģēdijas sākumā bieži redzējusi meitu sapnī. Viņa nākusi smaidīga, teikusi: “Es taču zinu, ka jūs mani tik ļoti mīlat, es nevarēju neatnākt.” Tēvs saka, ka viņam meita joprojām sirdī esot dzīva.
Ģimenē vienmēr kopā pulcējoties svinēt Anželikas dzimšanas dienu, arī šos septiņus zaudējuma gadus. Anželikas atdusas vietā tēvs vienmēr meitu uzrunājot ar vārdiem: “Sveika, mazā!” Vēl un vēl atminoties traģisko dienu pirms septiņiem gadiem, mamma saka: “Kā lai iztur vecāku sirdis, kāpēc tās neapstājās tajā pašā dienā, tajā brīdī?” Bēdas pārciest palīdzot tie cilvēki, kas arī šajā traģēdijā ir zaudējuši savas mīļās meitas. “Kapsētā nereti klāt nāk sveši cilvēki, noliek svecīti un saka paldies,” stāsta Anželikas mamma. Arī tas sniedzot mierinājumu.
Gadu pēc traģēdijas vecvecāki ar mazmeitiņu mājās neesot runājuši par Anželiku. Mazmeitiņa klusējusi, lai saudzētu vecvecākus. Tagad no atmiņām nevairās. Vecākus nepamet sajūta – tūlīt atvērsies durvis un meita pārnāks mājās.
