Pagājušās nedēļas nogalē Gulbenes Vēstures un mākslas muzejā tika atklāta izstāde “Par prieku sev un varbūt arī tev”. Izstādē ir redzami biedrības “Radošā apvienība “Piektā māja”” dalībnieču darbi: apgleznots zīds un stikls, pašu darinātas somas, piespraudes un ziedi. Apgleznotais zīds pievērš uzmanību un rada apbrīnu skatītājos, jo zīmējumi uz zīda auduma izskatās harmoniski, izsmalcināti un gaisīgi.
Rada krāšņus darbus
Izstādi atklājot, muzeja direktore Valda Vorza uzsvēra, ka šī ir brīnišķīga un sirsnības pilna izstāde. “Liels paldies Sandrai, kura ir ideju māte un aprūpētāja šajā procesā!” teica V.Vorza.
Biedrības “Radošā apvienība “Piektā māja”” vadītāja Sandra Dikmane atzina, ka izstādē jau viss ir izdarīts un pateikts ar darbiem. “Skolotājs ir nepieciešams tikai tam, lai iedrošinātu, jo darbi ir katra paša izsapņoti un izdarīti, es tikai mazliet palīdzu. Izstādē ir redzams katra veikums, un darbi ir ļoti dažādi. Viss jau sākas tajā brīdī, kad pieņemam lēmumu to darīt. Pēc tam viss sāk notikt. Galvenais ir saņemties sākt un nenobīties. Izstādē redzami arī darbi, kurus darinājušas Stāmerienas sievas. Es gūstu daudz prieka no tā, ka cilvēki ir apmierināti ar savu darāmo. Krāsas darbos liecina, cik gaiši un priecīgi visi jūtas. Te nav pelēcības. Visiem novēlu, lai darīšanas prieks paliek un aug tikai augumā,” sacīja S.Dikmane.
Zīda apgleznošana kļūst par vaļasprieku
“Piektās mājas” dalībniece Anna Ignatāne ar zīda apgleznošanu aizrāvusies pagājušajā rudenī. Viņa slavē savu skolotāju Sandru, kura vienmēr zīda gleznotājas paliela un iedrošina. “Pie viņas nodarbībās ir gaiša un patīkama atmosfēra. Gleznot man ir paticis visu dzīvi, un es jau sen gribēju atsākt gleznot, jo jaunībā mācījos Mākslas akadēmijā. Man patīk pats krāsošanas process, jo tā var izpausties un izteikties. Es zīmēju pēc savām izjūtām. Man tuvāki ir pasteļtoņi, tāpēc arī manos darbos redzamas galvenokārt pasteļkrāsas. Kopumā man pūrā jau ir septiņi darbi. Viena nodarbība ilgst apmēram trīs stundas, un, lai vienu gleznu uzzīmētu, vajag trīs nodarbības. Gleznošana uz zīda ir specifiska, tas nav tā kā uz papīra. Esmu ļoti aizrāvusies, un man tas patīk. Iesaku pamēģināt gleznot uz zīda jebkuram, arī tiem, kuri nekad rokās nav turējuši otu. Kamēr glezno, ikdienas problēmas aizmirstas. Tā ir relaksējoša atslodze no ikdienas rūpēm,” stāsta Anna.
Savukārt Vēsma Miķelsone ar zīda gleznošanu aizraujas jau divus gadus, arī viņas darbi apskatāmi šajā izstādē. Viņa “Dzirkstelei” atzīst, ka zīda apgleznošana ir kļuvusi par īstu vaļasprieku. “Kādreiz, skolas laikā, gāju arī mākslas pulciņā un, uzzinot par zīda apgleznošanu, nolēmu arī pamēģināt,” stāsta Vēsma un nenoliedz, ka māksla viņai ir tuva sirdij. Vēsmai patīk gleznot ziedus un meklēt arī citus interesantus motīvus un idejas saviem darbiem. “Gribas jau atrast kaut ko interesantu, un galvenais ir jābūt idejai, ko tu gribi uzlikt uz tā zīda. Gleznot uz zīda nav ne grūti, ne sarežģīti. Sandra māca, kā un kas ir jādara. Varbūt pirmie rokas vilcieni ir drebošāki, bet uz priekšu jau pierodi, roka ietrenējas un ir vieglāk. Esmu diezgan daudz savu darbu arī uzdāvinājusi citiem, jo tā ir ļoti laba dāvana,” saka Vēsma.
Inga Caunīte, redzot, kā glezno citi un cik interesanti un skaisti izskatās apgleznots zīds, nolēmusi arī pati pamēģināt. Viņai tuvas ir košās krāsas. Pats sarežģītākais esot izdomāt ideju, ko gribas uzlikt uz zīda. Arī Ingai, darbojoties ar zīdu, aizmirstas ikdienas rūpes, jo tad var ļauties darīt to, kas patīk un aizrauj. Ingas pūrā jau ir septiņi astoņi darbi, jo tie, kā viņa atzīst, nemaz tik ātri netop.
