„Sekojiet tam, ko lietojat uzturā!”, „Celiet galdā tikai kvalitatīvu pārtiku!”, „Neiegādājieties preces, kurās ir…!”. Godīgi sakot, mani kaitina šīs audzinošās norādes, kas gandrīz katru dienu izskan gan televīzijā, gan radio, gan tiek dotas dažādos preses izdevumos. Rodas iespaids, ka vainojami tikai pircēji. Diemžēl liela sabiedrības daļa, labākajā gadījumā saņemot minimālo algu, ir spiesti veikalu plauktos raudzīt pēc lētākajiem pārtikas produktiem. Gan, pēc citu domām, nekur nederīgajām brētliņām tomātu mērcē, gan desām, kur tik vien gaļas, kā nosaukumā, gan pēc lētās saldētās produkcijas, kas atkausēta garšo tā, it kā būtu sasaldēta 17.gadsimtā. „Un jūs šo desu dosiet arī savam bērnam?” Šīs nedēļas sākumā kāda sieviete vienā no Gulbenes lielveikaliem atļāvās aizrādīt māmiņai ar mazu bērnu. Māte uzbrūkoši neatcirta, sakot, kāda jums tur daļa, tikai bilda, ka nekam dārgākam vienkārši nepietiek naudas. Manuprāt, veselīga uztura speciālistiem ne tik daudz vajadzētu pārmest cilvēkiem, kas apmeklē veikalus, bet gan daudzkārt stingrāk sekot tam, ko tajos piedāvā produkcijas ražotāji. Daudz drakoniskāk sekot tam, kā notiek ražošanas process, kāpēc šo dažādo saldinātāju, skābinātāju, krāsotāju un emulgatoru ir tik daudz. Lai gan saprotams, kāpēc – ilgākai uzglabāšanai.Turklāt, uz produktu etiķetēm sastāvdaļas pat ar lupu nav salasāmas. „Nepērciet to un šito!” Diemžēl esam spiesti doties uz lielveikaliem, jo savulaik vērtīgā ideja, ka Gulbenē jābūt nelielam pašu ražoto un audzēto produktu veikaliņam, tā arī izkūpēja gaisā.
