Tā gan – apskaudiet, jo ir par ko. Taču ar to otru – labo, labvēlīgo skaudību, kurā ir vēlme – mums arī tā vajadzēja vai vajadzētu.
Tā gan – apskaudiet, jo ir par ko. Taču ar to otru – labo, labvēlīgo skaudību, kurā ir vēlme – mums arī tā vajadzēja vai vajadzētu. Tāda tāla vīzija man pavīdēja arī šinī 1.septembrī, kad, garāmejošo jauki saposušos jauniešu sveicienu saņēmusi, iztēlē redzēju citus tādus pašus… pirms pusgadsimta.
Bet rosinājumam apskaust ir pamats: proti, mums joprojām pieder savas klases vienotība. Vēl aizvien dzīvs, laika nedzēsts ir šis savdabīgais tuvums. Brālība, kā to komentēja klasesbiedrs Ojārs. Cauri mūžam. Ar nezūdošu interesi citam par citu, ar pleca izjūtu, ar regulāru sastapšanos te pie viena, te pie otra kārtējā salidojumā. Tie kuplā skaitā mūs ir pulcējuši ne vien Gulbenē, tās apkaimē – Ainas “Līdumos”, bet tiklab Rīgā, “Ādažos”, nupat augusta vidū Cēsīs, kā tika norunāts iepriekšējā reizē, kad uz brīdi apsēdāmies skolas solos savā klasē Gulbenes ģimnāzijā (mūsu skolas laika vidusskolā). Tur “stundu” vadīja klasesbiedres – Cēsu pedagoģes Vītas vīrs Imants, izsaukti “atbildēt” tika daudzi, arī mūsu Antra un Dzintars. Šinī salidojumā šīs trijotnes vairs nebija. Klātienē no aizsaules nenokļūt. Bet neklātienē kopā bijām visi, arī viņi. Ar ziedu un sveces sveicienu pie Imanta kapa, ar tur taciņā atstāto pēdu nospiedumu.
Un Vītas viesistabā izliktajos skolas laika fotoalbumos – tur kā senāk. Kopā paši, līdzās mūsu klases audzinātājs Elmārs Kavacs un citi prasīgie, rosinošie pedagogi. Interesanti, ka šo profesiju izvēlējās daudzi mūsējie, un vairāki vēl aizvien to godam pārstāv.
Cēsīs Vītas tīkamajā mājā tikām sagaidīti: četrotne – Aina, Anniņa, es, Tālivaldis – no Gulbenes, Laima no Liepājas, Inta un Arnolds no Tukuma, Agrida no Krāslavas, Aina no Limbažiem, rīdzinieki – Ņina, Vija, Ilgvars, Ojārs un Jānis = Tiga. Limbažniece Aina un gulbenietis Tālivaldis 1951.gadā Gulbenes vidusskolas diplomu nevarēja saņemt tāpēc, ka divus gadus iepriekš viņus izsauca no klases, lai represētu, izsūtītu. Bet te – viņi savā klasē.
Šajā salidojumā kā ikreiz dominēja: “Atceries…” Un kā vienmēr runas par nopietno mijās ar jokiem, smiekliem un dziesmām. Ar sveicieniem no tiem, kuri nevarēja atbraukt. Protams, pie vispusīga cienasta, ko kopīgi – ar izdomu – paši galdā likuši.
Tomēr ik salidojumam ir sava nokrāsa. Šoreiz blakus stāstījumam par sevi no rokas rokā pa apli gāja līdzi paņemtās fotogrāfijas. Tādējādi kopā ar vaicājumiem un atbildēm par tajās fiksēto tuvu, jo tuvu klāt pienāca klasesbiedru bērni un mazbērni, viņu gaitas un ieceres. Arī traģika: ar izcilu altu apveltītās Vijas dēla – talantīga mūziķa zaudējums autokatastrofā ārzemēs.
Vienuviet bija sanākuši septiņdesmitgadnieki, tātad vecīši? O, nē! Lai zina skeptiķi: tur bija joprojām stalti kungi un glīti posušās sava gadugājuma sievietes. “Un kad reiz…” uz sevi netika ne attiecināts, ne apspriests. Leksikā ir un paliek: meitenes un zēni.
Silvija Platkāje, salidojuma dalībniece
