Kā sapņu pils stāv skola Stāmerienas ezermalā,
To sirdī glabājam pat tie, kam mūžs jau galā. Šī skola gara gaismu izstaro tik silti spoži,
Nav otras tādas, saku to ar pārliecību droši.
(V.Ilvass, 1950.gada absolvents)
Pirmais skolotājs Gido Kokars, 1.klases audzinātājs (1944. līdz 1948. mācību gads), muzikāls, sportisks, izskatīgs. Viņa moto: “Smaidi, dziedi, sporto un tici sev, tad tu būsi brīvs!”
Mēs visi, zēni un meitenes, sekojām pa pēdām savam audzinātājam. Un kā gan ne – vārds, skaņa, kustība ir augstākais, kas var būt. Neticami, bet īsā laika posmā, viegli un vienkārši Gido Kokars ierindoja sportu pirmajā vietā. Rīkoja sporta dienas, kurās jaunie sportisti daudzpusīgos sporta veidos demonstrēja sporta prasmes augstā kvalitātē.
Paldies gaismas devējai skolai un zinošajiem skolotājiem, ar kuriem kopā mēs mācījāmies, strādājām, sportojām un dziedājām. Dziesmā mēs atradām garīgo brīvību, dvēseles mieru, kas mūs pacēla pāri ikdienas rūpēm. Visi zinām, ka vēsture gādāja latviešu tautai pazemojuma pilnus gadus. Mums neizdevās izjust savu vecāku mīļos glāstus, jo viņi atradās izsūtījumā, toties mums bija otrās mājas – mūsu mīļā skola un skolotāji. Viņi mūs uzlādēja, iedvesmoja, aizstāvēja, palīdzēja, pabaroja un apmīļoja. Tie bija G.Kokars, Lapiņu dinastija, O.Reselis, A.Pētersons (dziedātaja Ingus Pētersona tēvs), Z.Puķīte, E.Poļaka – Pumpure un citi.
“Tas, kas tev ir dots, ir jādod tālāk citiem!” teicis Jānis Čakste. Ar to jāsaprot, ka ir vajadzīgi divi, proti, vieni, kas dod, otri, kas ņem. Skolotājs dod to labāko, bet vai skolēns paņem visu to labāko? Kā viņš aug, veidojas un virzās pa karjeras kāpnēm? Cik ir tādu absolventu, kuri sasnieguši augstāko kvalitātes pakāpi?
Zem šī Latvijas Republikas pirmā prezidenta aicinājuma mēs, 1947./1948. mācību gada pirmklasnieki – Māris Lapiņš, Mārtiņš Jansons, Edgars Martinsons, es un citi –, varētu parakstīties, jo ir ņēmuši, devuši, ticējuši un savu dzīvi veltījuši godprātīgam pedagoga darbam.
Paldies jums, mans pirmais skolotāj, par to!
