Šogad ābeles visos dārzos bijušas ļoti dāsnas, tāpēc ābolu pieticis gan cilvēkiem, gan arī meža zvēriem.
Šogad ābeles visos dārzos bijušas ļoti dāsnas, tāpēc ābolu pieticis gan cilvēkiem, gan arī meža zvēriem.
Ābolus, kas vākti gulbeniešu Mārtiņa Žogota un Zinas Ozolas dārzā, jau paspējušas nogaršot stirnas un meža cūkas, kas mīt Gulbenes, Beļavas un Lejasciema mežniecības teritorijās.
“Šī ir pirmā reize, kad Gulbenes virsmežniecībā ierodas cilvēks un piedāvā ābolus, ko izbarot meža zvēriem. Pēc āboliem uz konkrēto adresi Gulbenē braucām paši,” stāsta Gulbenes virsmežniecības inženieris Pēteris Zožs.
“Bija žēl ābolus izmest vai ļaut tiem sapūt zem augļu kokiem, tāpēc iedomājos, ka tie varētu garšot meža zvēriem, un devos uz virsmežniecību, kur guvu atsaucību,” stāsta saimniece.
Uz mežu maisi ar āboliem nogādāti divas reizes. Viņa vēl nav izlēmusi, vai ābolus nepiedāvāt vēl trešo reizi. Abi ar brāli ābolus spieduši sulā, vārījuši ievārījumus, lieli maisi ar kaltētiem āboliem saglabājušies vēl no pagājušā gada ražas, daudzas kastes ar āboliem esot nolikuši glabāšanai ziemā. Augļi piedāvāti arī radiem, draugiem un kaimiņiem, bet visi atrunājušies, sakot, ka paši nezina, ko iesākt ar āboliem.
“Viena ir tādas šķirnes ābele, nosaukumu neatceros, kuras ābolus beidzām ēst neilgi pirms šāgada Jāņiem. Ābeles īpaši nemēslojam, arī kaitēkļus ar dažādiem ķīmiskiem līdzekļiem neapkarojam, bet tās ražo katru gadu,” bilst Z.Ozola.
Ābeļdārzu, kurā ābeles sakņojas vairāk nekā 50 gadus, savulaik stādījuši Zinas un Mārtiņa vecāki. No visām šķirnēm dārzā skaitliski visvairāk ir “Antonovka”.
“Ja vēl ir cilvēki, kas nezina, ko šoruden iesākt ar āboliem, un nevēlas, ka tie sapūst zem augļu kokiem, viņi var vērsties mežniecībās un atvēlēt ābolus stirnām un meža cūkām. Zvēri par šo kārumu cilvēkiem ir pateicīgi,” saka P.Zožs.
