Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Dina Markova.
Dzimusi: 1983.gada 10.martā.
Mācījusies: Litenes pamatskolā, Gulbenes ģimnāzijā, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā, sākotnēji par sākumskolas skolotāju un pēc tam par deju un ritmikas skolotāju.
Strādā: Gulbenes 2.vidusskolā par deju skolotāju un Stāķu pirmsskolas izglītības iestādē par muzikālo audzinātāju.
Ģimene: vīrs Gints un 3 gadus vecs dēliņš Niks.
Deja ir viņas dzīve – tā varētu teikt par gulbenieti Dinu Markovu. Dejošana viņai ir sirdslieta, ar to ir saistīts arī viņas darbs. Deja ir viņas pozitīvais lādiņš, viņas dzinulis.
Jau vairākus gadus Dina dejo Gulbenes kultūras centra deju kolektīvā “Zelta Rūsiņš”, bet ar deju “uz tu” viņa ir jau kopš mazotnes. “Dejot esmu sākusi no četru piecu gadu vecuma. Tas sākās jau Litenes bērnudārzā, kur deju kolektīvu vadīja mana mamma. Pēc tam dejoju arī, mācoties Litenes skolā. Kad atnācu mācīties uz Gulbenes ģimnāziju, sāku dejot “Rūsiņā”,” stāsta Dina. Viņa atzīst, ka neviens nekad viņai nav licis vai spiedis dejot, viņai pašai ir paticis to darīt. “Vecmamma man kādreiz tika stāstījusi, ka es, maziņa būdama, vienmēr prasīju, lai viņa dzied “Bēdu manu, lielu bēdu” un es dejoju.”
Var lepoties ar pieredzi
Arī absolvējot Gulbenes ģimnāziju un dodoties studēt uz Rīgu, Dina nav atmetusi ar roku dejošanai. Rīgā viņa četrus gadus dejojusi tautas deju ansamblī “Liesma” un arī, atgriežoties Gulbenē, nolēma turpināt dejošanu. “Es nevaru atteikties no dejošanas. Kad atgriezos šeit, devos aprunāties pie Edītes Ķikustes. Lai arī lielākā daļa mūsu dejotāju bija prom, zināju, ka pēc studijām ir atgriezies Ingars Andževs un Mareks Princovs. Vaicāju E.Ķikustei, vai nevaram dejot atkal. Vidējās paaudzes kolektīvā vēl īsti negribējās dejot, tādēļ E.Ķikuste aicināja dejot ģimnāzijas kolektīvā. Pirmos pāris gadus tur arī dejojām, bet, kad jutām, ka ir atgriezušies vēl arī citi savējie, runājām ar vadītāju, ka ir nepieciešams veidot atsevišķu kolektīvu, jo šķita, ka ģimnāzijas deju kolektīvā arī vairs īsti neiederamies. Tā pamazām mēs arī atdalījāmies. Lai atšķirtos no ģimnāzijas “Rūsiņa”, sākām domāt arī par citu nosaukumu un E.Ķikuste piedāvāja saukt kolektīvu par “Zelta Rūsiņu”. Sākumā mēs domājām, vai esam šī nosaukuma cienīgi, bet vadītāja mūs iedrošināja. Taču tas tiešām nav tā, ka mēs jūtamies kā “zelts” un tādi, kas ir visu sasnieguši, tā vairāk ir pieredze, ar ko varam lepoties.”
Kolektīvā kā otrā ģimenē
Jautāta salīdzināt laiku, kad dejojusi “Liesmā” un šeit, Gulbenē, Dina atzīst, ka šeit dejot ir pavisam citādāk. “Šeit uz mēģinājumiem ejam kā pie draugiem, kā uz otru ģimeni, kur vienmēr ir jauka atmosfēra. Rīgas kolektīvā laikam var izturēt tad, ja esi liels deju fanātiķis. Sākumā man bija ļoti grūti, visi bija sveši, nevienu nepazinu, turklāt viņu līmenis bija augsts. Kolektīvā valdīja stingrība, vadītājs arī bija diezgan šerps. Kad jau biju iejutusies, bija mazliet vieglāk, taču teikt, ka man kolektīvs bija kā otra ģimene, nevaru. Protams, arī viņi organizēja dažādus pasākumus, lai saliedētu kolektīvu, un tomēr tas nebija kā šeit, Gulbenē. Profesionāli, protams, tā bija laba izaugsme.” Taču arī “Zelta Rūsiņš” var lepoties ar ļoti labiem panākumiem! “Liels pluss mums kolektīvā ir tas, ka pārsvarā dejo tie, kas ir dejojuši kopš mazotnes, un, otrkārt, dejo tādi cilvēki, kam dejošana ir sirdslieta!”
Dejai piešķir dvēseli
Dina daudz labu vārdu velta arī kolektīva vadītājai E.Ķikustei. “Edīte ir enerģiska, prasīga, man patīk, ka viņa domā ne tikai par pašu deju, bet arī par izskatu, par to, kā dejai piešķirt dvēseli. Un man gribētos domāt, ka mēs tieši ar to arī atšķiramies no citiem, ka ļoti daudz piedomājam pie emocijām, ka ne tikai precīzi izdejojam dejas soļus, bet skatītājam dodam arī emocijas,” vērtē Dina.
Dejojot, protams, ļoti svarīgs ir arī partneris. Pēdējo gadu laikā Dinas deju partneris nemainīgi ir Ingars Andževs. “Kādreiz domā, ka varētu padejot arī ar citu partneri, bet, kad padejo, saproti, cik pastāvīgam partnerim ir liela nozīme. Savu partneri saproti no pusvārda, no puskustības, apzinies, ka viņam var dejā pilnībā uzticēties, paļauties uz viņu. Ja partneris ir pastāvīgs, ir vieglāk paust arī emocijas dejas laikā,” atzīst dejotāja.
Prieks par skatītāju uzticību
Dina priecājas, ka šo gadu laikā viņai ir bijusi iespēja trīs reizes piedalīties Dziesmu un deju svētkos. Divas reizes viņa piedalījusies Skolēnu dziesmu un deju svētkos un vienreiz arī lielajos Dziesmu un deju svētkos. “Tās ir pavisam citādas sajūtas! Protams, daudz spēka paņem mēģinājumi, bet koncerti ir iedvesmojoši. Varbūt tur netiek tik īpašs uzsvars likts uz dejas mākslu, bet svarīga ir vienotā zīmējuma veidošana, tad mēs vairs neesam katrs atsevišķi pats par sevi, bet vienots veselums un tas dot tādu īpašu dopingu! Kad esi vienreiz tur bijis, apzinies to, ka tas ir īpašs mērķis, uz ko ir vērts tiekties. Arī kolektīvu tas ļoti saliedē!” ir pārliecināta Dina.
Vaicāta par vēl citām īpašām uzstāšanās reizēm, Dina piebilst, ka tās noteikti saistās ar kaut kādu sasniegumu pakāpi, kad iegūti augsti rezultāti skatēs, kad kolektīvs uzstājies kopā ar labākajiem Latvijas kolektīviem pirms Deju svētkiem un to laikā, taču, protams, vispozitīvākās emocijas tiek gūtas pašu kolektīva koncertos vietējo skatītāju priekšā. “Ļoti gandarīti bijām, ka šajā ziemas koncertā mūsu sniegumu baudīja gandrīz pilna zāle skatītāju. Tad ir tāda padarīta darba sajūta un prieks par to, ka esam ieguvuši tādu uzticību skatītājos. Tad ir prieks dejot un dejot ar pavisam citu atdevi!”
Tagad “Zelta Rūsiņš” cītīgi gatavojas šīgada lielajiem Dziesmu un deju svētkiem. “Daudz kas ir izdarīts pagājušajā sezonā, bet pie kaut kā vēl ir jāpiestrādā. Šis tas ir aizmirsies, šis tas vēl jāpiemācās klāt. Taču mēs laikam esam tāds kolektīvs, kurš vienmēr mīl kaut ko iemācīties arī sirdij. Lai arī tagad ir cītīgi jāgatavojas un jāmācās skatei, mēs tik un tā vēlamies iemācīties kaut ko citu,” atklāj dejotāja. “Un, lai cik daudz darba būtu jāiegulda mēģinājumos, es priecājos, ka mums ir šāds kolektīvs, un jo īpaši priecīgi ir vecie dejotāji, kuriem tiešām deja ir sirdī!”
Liels atbalsts no ģimenes
Jāpiebilst, ka Dina arī pati strādā par deju skolotāju Gulbenes 2.vidusskolā, kur vada divus kolektīvus. Vēl viņa strādā arī Stāķu bērnudārzā par muzikālo audzinātāju un arī tur tiek veidots bērnu deju kolektīvs. “Vēl man ir jauns izaicinājums! Litenē nupat tiek sākts veidot vidējās paaudzes deju kolektīvs. Arī šis kolektīvs tiek balstīts uz senām emocijām, un es esmu uzaicināta būt par vadītāju. Tas man būs kas jauns, jo ar pieaugušajiem līdz šim neesmu strādājusi,” saka Dina. Viņa priecājas, ka aizraušanos ar deju atbalsta arī ģimene. “Vīrs saprot, ka dejošana ir mana lielā aizraušanās, jo arī viņam pašam ir kāda sirdslieta un tas ir motosports. Lai arī mums katram ir savs vaļasprieks, mēs viens otru saprotam un atbalstām.” Un, protams, arī ar vīru Dina labprāt padejo pasākumos, ballēs. “Reizēm uzdejojam arī mājās, jo dejot patīk arī mūsu dēliņam. Kad viņam rodas vēlme padejot, tiek izkustināti visi!” Cik tad pati Dina ilgi savu dzīvi plāno saistīt ar dejošanu? “Kamēr vien varēšu un kamēr būs iespējas, tikmēr dejošu! Deja man ir kā relaksācijas veids, hobijs, tās ir pozitīvas emocijas. Ar deju esmu saistīta uz mūžu!”
