Ikreiz, kad esmu Rīgā un savā ceļā sastopu ubagotājus, vienmēr aizdomājos: vai ar pastieptu roku vai zemē nomestu cepuri diedelēt naudu ir vienkāršāk, nekā iet un meklēt darbu, lai par padarīto saņemtu nopelnīto? Vainīgs esot bezdarbs. Varbūt. Bet, ja zini, kā plaukst un zeļ ubagošanas bizness, nelabi paliek. Ej nu sazini, kuram patiešām nav ko ēst un kurš diedelešanu kā ikdienas nodarbi varētu ierakstīt savā darba grāmatiņā. Viens otrs pa dienu, pārģērbis netīras skrandas, diedelē naudu, bet vakarā, atbrīvojies no kankariem, mājup dodas lepnā džipā, pirms tam uzdzīvojot visdārgākajā restorānā. Jājautā: kāpēc strādāt, ja problēmas spēj atrisināt… izstiepta roka un žēlīgs vaigs? Kāds portāla lietotājs šo nodarbi nosaucis par ZPD – zinātniski pētniecisko darbu, jo pie katra taču ir jāpieiet un jāpajautā! Filozofija īsa – lai strādā muļķi! Ja dosi rokās cirvi vai lāpstu un sūtīsi strādāt, tad garantijas nav, ka darbs tiks padarīts. Drīzāk darbarīkiem kājas pieaugs! Arī mazpilsētās santīmu diedelētāji pie lielveikaliem tādi plenči vien ir. Rīgas vēsturiskajā centrā ubagošana kopš 1.augusta ir aizliegta, savukārt ārpusē ubagot atļauts tikai ar personu apliecinošu dokumentu. Gribi diedelēt – uzrādi pasi! Lai arī policija trenkā ubagus, tie atkal atgriežas ierastajās vietās. Arī 10 lati, ar ko var sodīt ubagotājus, īstajam nelaimē nonākušajam ir milzīga nauda, toties “hobijistiem” tāds nieks vien ir. Aizliegt ubagot un novērst nabadzību, protams, ir divas dažādas lietas. Kura no tām vairāk spodrinātu Rīgas tēlu?
