– Tev varbūt liksies, ka bēgu – no atbildības, no darba, no problēmām. Nē, es tā nedomāju. Es tikai gribu būt patstāvīgs un neatkarīgs.
– Tev varbūt liksies, ka bēgu – no atbildības, no darba, no problēmām. Nē, es tā nedomāju. Es tikai gribu būt patstāvīgs un neatkarīgs. Es nogurstu no visu nemitīgajām prasībām – dari to, brauc tur, runā tā, domā šitā. Šīs dažas dienas man ļāva atbrīvoties no “psiholoģiskajiem spaidiem”, un es atkal jūtos uzņēmības un pacietības pilns. Man atkal gribas iet un darīt, un ir pat dažas jaunas idejas darbam. Un vēl, zini ko – es ļoti ilgojos būt tev blakus…
Krista, pārsteigta par negaidīto atklātību, klausījās Normunda vārdos, elpu aizturējusi. Cik sen viņa nebija jutusies vīram tik tuva! Tā bija patīkama pārmaiņa, kas, ja vien Krista to pratīs saglabāt, spēs viņus atkal satuvināt. Šobrīd viņa tam ticēja vairāk nekā jebkad. Teorētiski viņa jau sen bija sapratusi, ka katram vajadzīgi šādi “atslābināšanās periodi”, un, kā nu prazdama, Normundam viņa tos nebija liegusi. Vēl tikai uz mēles niezēja viens grūti izrunājams vārds – Ilvija… bet pašlaik negribējās izjaukt labo noskaņu, kas bija radusies starp abiem. Un varbūt tas vispār nebija pieminēšanas vērts, reiz jau vīrs atgriezies mājās? Un, ja vien viss viņa teiktais patiešām nāk no dvēseles dziļumiem, kā tas arī patiesi izklausījās, Normundu nebija grūti saprast.
Vīra rokas pieskāriens lika noticēt runātajam, un, šī negaidītā maiguma aizkustināta, Krista nespēja savaldīt acīs sakāpušās asaras.
– Es esmu greizsirdīga uz jūru…- viņa caur asarām mēģināja jokot. Piekļāvis sievas galvu plecam, Normunds klusējot ļāva viņai izraudāties.
– Piedod, – viņš čukstēja. – Par visu. Par visām reizēm, kad esmu tevi sāpinājis. Pēc tam es saprotu, ka rīkojos nepareizi, taču es neprotu sevī laikus apslāpēt to dusmu dzinuli. Bieži man ir kauns no tevis, un tad man ir grūti tev paskatīties acīs. Man gribas aizbēgt un noslēpties. Es zinu, ka tu gribētu, lai zvēru, ka nekas tāds vairs nenotiks, bet es nevaru tev to apsolīt… Piedod, es tikai esmu patiess…
Krista klusēja, bet kāda doma, pagaidām vēl tikai aizmetnī, strauji brieda un pletās plašumā – pēc kāda laika viņa pati piedāvās Normundam aizbraukt pie jūras. Kā izrādījās, tās bija ļoti labas zāles. Un kas to zina – varbūt arī Kristai šoreiz būs lemts doties līdz…
