Dzimusi gulbeniete, pedagoģes darbā skolā aizvadījusi 41 gadu, direktores darbā – 22 gadus. 64 gadu vecumā Tamāra Briede nolēmusi atstāt Gulbenes 2.vidusskolas direktores krēslu un doties pelnītā atpūtā. To viņa dara bez asarām un nožēlas, ar prieku, jo aiz sevis ir atstājusi labi padarītu darbu.
– Ar kādām domām aiziesit no skolas un direktores amata?
– Ar labām domām! Paldies kolēģiem par kopīgo darbu! Ja kādreiz esmu bijusi asa, atvainojos. Esmu gribējusi tikai to labāko. Mani kā direktori ir vadījusi pozitīva godkāre, jo vienmēr ir gribējies skolu un mūsu kopīgo darbu virzīt pretī vislabākajam rezultātam. Arī pati neturu ļaunu prātu, ja kāds strēbis karstu putru attiecībās ar mani. Esmu optimiste bijusi un būšu. Vienmēr esmu bijusi pateicīga Dievam par to, kas man ir dots, un varu vēlēties vienīgi labu veselību sev un saviem tuviniekiem un priecāties par katru mūža dienu, kas man tiek dāvināta. Esmu divu bērnu mamma un četru mazbērnu vecmāmiņa. Esmu jau ieplānojusi, ko tuvākajā laikā darīšu, būdama pensionēta skolotāja. Piepildīšu savu sapni – pēc karstas vasaras došos ceļojumā uz saulaino Bulgāriju.
No direktores amata gribēju aiziet jau pērn, taču kolēģi rosināja vēl vienu mācību gadu pastrādāt tādā sakoptā un sakārtotā skolā, kādu es vienmēr esmu vēlējusies. Tagad pati sev saku: “Stop!” Morāli šim solim esmu gatava. Droši vien man trūks kolektīva, skolas. Taču zinu, ka skumt nebūs laika. Mans raksturs ir tāds, ka es vienmēr atrodu sev nodarbošanos.
– Vai nav tā, ka jaunie kolēģi klusībā jau sen gaida pensionāru aiziešanu no skolas?
– Tā nav, jo visi novērtē mūsu, pāris vecāko kolēģu, pieredzi un veikumu. Gribas ticēt, ka pateicības vārdi no darbabiedriem ir patiesi. Mūsu kolektīvā nav daudz veco un nav arī daudz ļoti jaunu pedagogu. Pārsvarā visi ir nobriedušas personības vidējā vecumā. Kolektīvs ir ļoti labs, draudzīgs. Ir koleģiālas attiecības. Gan kolēģi, gan skolēni prot novērtēt pedagogu cilvēciskās īpašības, ļoti augstu vērtējot labestīga humora izjūtu. Priecājos, ka pedagogi nemitīgi pilnveido attiecības ar skolēniem, ir ļoti svarīgi prast kontaktēties ar bērniem. Ja skolotājs to prot, ja ir arī labs sava priekšmeta pasniedzējs un gudrs pedagogs, tad profesijā gadiem pār tādu cilvēku nav varas. Lielā mērā skolotāja darbā ir nepieciešams iedzimts talants.
– Ko jūs redzat aiz sevis direktores krēslā? Dzirdēju baumas, ka uz to jau esot 13 kandidātu!
– Par tik lielu kandidātu skaitu neko neesmu dzirdējusi. Protams, no pašu skolas ir vairāki kolēģi, kuri varētu kandidēt, taču, vai viņi to darīs, nezinu. Man ir ļoti spējīgi vietnieki, ir talantīgi pedagogi. No savas puses novada domes Izglītības, kultūras un sporta nodaļai esmu izteikusi vēlēšanos, lai kāds no tagadējiem skolas darbiniekiem kļūtu par šīs izglītības iestādes direktoru. Manas skolas darbinieki pārzina mūsu kopīgi izstrādāto un ieviesto sistēmu ikdienas mācību un saimnieciskā darba organizācijā. Ja par direktoru kļūs cilvēks no malas, viņam vispirms būs jāiepazīst kolektīvs, skolas tradīcijas un mūsu darba pieredze. Tas prasīs laiku. Pieļauju, ka ienācējs dos arī savu pozitīvo pienesumu, taču būs arī zināmas grūtības.
– Jums ir vislabākās saimnieces slava starp pilsētas un novada skolu direktoriem. Cik viegli tā nāca?
– Īpašu grūtību nekad nebija, jo vienmēr radu sapratni un atbalstu, kad uzrunāju tos, kas var palīdzēt uzlabot skolas materiāli tehnisko bāzi un uzlabot vidi skolā. Tagad šajā ziņā ir pavisam viegli, ja darbs ir bijis sistemātisks un plānots. Rezultātā jau šodien Gulbenes 2.vidusskolas telpas ir gandrīz pilnībā sakārtotas jaunajam mācību gadam. Visu esam paveikuši līdztekus eksāmenu norisei skolā. Kad remontdarbi notika jaunajā korpusā, eksāmeni noritēja vecajā.
– Kolektīvā valda priekšstats, ka jūs spējat tikt galā ar katru situāciju un katru palaidnīgu skolēnu.
– Tā bija iegājies, ka pedagogi, netiekot galā ar kādu skolēnu, to veda pie manis, cerot uz to labāko. Man tāds stils nepatika. Uzskatu, ka skolotājiem pašiem ir jātiek galā. Protams, ja tika lūgta mana līdzdalība, centos palīdzēt. Jāteic, skolā ir pedagogi, kas paši tiek galā. Un tas ir pareizi. Jāprot atrast pieeju katram skolēnam. Piemēram, hiperaktīvos bērnus nav vērts rāt, viņi jāvirza pozitīvā gultnē, jāslavē par katru labo veikumu, un rezultāts būs. Norāšana neko nedod! Pozitīvais ir jāmeklē katrā bērnā.
– Gulbenes 2.vidusskola ir skaitliski lielākā novadā. Tā vienmēr ir bijis?
– Skolā tagad mācās aptuveni 400 skolēnu katru mācību gadu. Tas ir mūsu mērķtiecīgā darba rezultāts. Atceros laiku, kad novadā un pilsētā skaitliski pati lielākā bija toreizējā Gulbenes 1.vidusskola, kur bija gandrīz 800 skolēnu. Tad pilsētā izveidojās ceturtā izglītības iestāde – ģimnāzija -, kur var iegūt vidējo izglītību. Mēs centāmies pilnveidot savu darbu, strādājot mūsdienīgi. Attīstām mācību materiāli tehnisko bāzi, piedāvājam iegūt kvalitatīvu pamata un vidējo izglītību, kā arī komercizglītību, kurai ir prestižs starp novada jauniešiem. Ļoti nozīmīgi arī tas, ka skolā var apgūt speciālās pamatizglītības programmu. Tas viss ir iespējams tikai rūpīgi pārdomātu izmaiņu rezultātā, kuras skolā realizētas pamazām, bet ar lielu mērķtiecību. Skola turpina attīstīties un mainīties līdzi laikam.
– Krievu skola – tā tautā kādreiz sauca jūsu vadīto skolu.
– Jā, tā bija. Tagad vairs tā nav. Skolēni pilsētā nesadalās grupās – krievos un latviešos. Viņi draudzējas, iet cits pie cita uz ballēm skolās, kopā spēlē futbolu un pavada brīvo laiku. Gulbenes 2.vidusskola līdz ar Latvijas brīvvalsts atjaunošanu ir pilnībā mainījusies. Psiholoģiski vienam otram no mana skolotāju kolektīva to pieņemt nebija viegli. Pēc 1990.gada, kad no Gulbenes aizbrauca daudzas Padomju Armijas virsnieku ģimenes (kā zināms, padomju gados pilsētā bija kara bāze), mūsu skolā krasi samazinājās skolēnu skaits. Lai skola vispār pastāvētu, tai bija jāmainās, bija jāmeklē jaunas iespējas, jauni attīstības ceļi. Atradām! 1996.gadā Gulbenes 2.vidusskolā tika izveidota pirmā komercklase, kurā mācības notika latviski. Tālāk uz valsts valodu kā mācību valodu visos priekšmetos pilnībā pārgājām visās vidusskolas posma klasēs. Pēc tam to darījām, jau sākot ar 7.klasi. 1999.gadā vienā no mūsu skolas 1.klasēm latviski sāka jaukto tautību ģimeņu bērni. Un beidzot skola pilnībā ir pārgājusi uz valsts valodu kā mācību valodu visos priekšmetos. Jāsaka, ka man pašai šīs pārmaiņas nesagādāja nekādas psiholoģiskas problēmas, jo, pirmkārt, mans vīrs ir latvietis, otrkārt, mēs abi uzskatījām, ka mūsu bērniem jāzina abas vecāku valodas. Mūsu bērni vienmēr ir vienlīdz labi zinājuši gan latviešu, gan krievu valodu, jo es esmu krieviete.
Gulbenes 2.vidusskolas ēku vēsture ir tikpat raiba kā cilvēku dzīves un valsts pagātne. Pirms kara te bija pamatskola ar apmācību latviešu valodā. Pēc Otrā pasaules kara šeit bija atvērta dzelzceļa 10.vidusskola, bet pēc tam sākās statusa maiņa. Te bija gan astoņgadīgā skola, gan savienotā vidusskola. Es pati ieguvu vidējo izglītību šādā savienotajā pilsētas vidusskolā. Kopš 1973.gada pilsētā tika nošķirtas 1. un 2.vidusskola. Kopš tā brīža Gulbenes 2.vidusskolas kā atsevišķas izglītības iestādes statuss nav mainījies jau 39 gadus.
– Kā raugāties uz Gulbenes vidusskolas un 2.vidusskolas apvienošanas ideju?
– Es saprotu, ka briest izglītības reforma, jo skolēnu skaits samazinās. Runājot par pilsētu, uzskatu, ka izvēle jāizdara par labu visoptimālākā skolu tīkla izveidei, kur būtu vidusskola, valsts ģimnāzija un pamatskola. Manuprāt, pilsētas vidusskola tad varētu atrasties šobrīdējās Gulbenes 2.vidusskolas telpās. Šādai izvēlei par labu liecina mūsu skolas pedagogu darba sasniegumi. 20.jūnijā skolā notika pedagoģiskās padomes sēde, kur analizējām izglītības kvalitāti pagājušajā mācību gadā, kolektīva darbu. Pirms tam katrs pedagogs sagatavoja pašvērtējumu. Ir labi rezultāti un zināmi panākumi visā izglītības darbā. Ir nostabilizējies kolektīvs. Katrs ir profesionālis savā darbā.
– Kuri ir bijuši vissaldākie un kuri visrūgtākie brīži darbā?
– Vislielākais gandarījums bija skolas akreditācija 2009.gadā. Komisija atzina, ka gandrīz visās jomās mūsu veikums atzīstams kā ļoti labs un tikai dažās – labs. Nupat skolā bija Izglītības valsts kvalitātes dienesta pārbaude. Arī vērtējums bija pozitīvs. Patīkami, kad uz skolu atbrauc ciemiņi un priecājas par to, cik skaista, sakopta ir skola un cik daudz skolēnu tajā mācās. Sarūgtinājuma brīžus negribas atcerēties, kaut tādi, protams, ir bijuši. Visvairāk dusmojos par neizprotamiem gadījumiem, kad bērni vai jaunieši nenovērtē skolā paveikto un vieglprātīgi atļaujas, piemēram, sabojāt skolas inventāru. Tas ir sava veida infantilisms. Par to man sāp sirds, un par to es visvairāk esmu rājusies.
– Vai ir iesāktie darbi, kurus atstāsiet mantojumā nākamajam direktoram?
– To pateikšu šim cilvēkam aci pret aci, kad nodošu viņam darba vietu un dokumentus. Galvenais, ko novēlu, – nepazaudēt to, kas ir sasniegts, un attīstīt skolu tālāk!
