Madonas reģionālās Vides pārvaldes direktora vietnieks Jānis Lūkins šajā dienestā strādā jau 17 gadus. Darba pienākumi viņam liek būt vidutājam daudzās konfliktsituācijās, kad daļa cilvēku vēlas pakļaut dabu savām vajadzībām, bet daļa – saglabāt bioloģisko daudzveidību. Kura puse ņem pārsvaru?
– Esat īsts lauku cilvēks?
– Savulaik man bija pašam sava zemnieku saimniecība. Pirms tam esmu bijis kolhoza priekšsēdētājs, meliorators, vēlāk sāku strādāt Vides pārvaldē. Mana darba diena lielākoties paiet, sēžot pie galda birojā, strādājot ar dokumentiem, ar inspektoriem. Starp citu, savulaik Vides pārvaldē pats sāku strādāt tieši kā inspektors. Pēc izglītības esmu inženieris hidrotehniķis. Pirms pieciem gadiem ieguvu arī profesionālā maģistra grādu valsts pārvaldē. Dzīvoju laukos, zaļā vidē – Jaungulbenes pagastā pie Ušura ezera. Izbaudīt šīs priekšrocības man vienmēr trūkst laika. Taču šovasar bieži dodos makšķerēt. Protams, laukos mājas darbu vienmēr ir gana. Tur ir gan dārzs, gan malkas skaldīšana, gan meža darbi. Esmu domājis par to, lai dzīve laukos būtu pēc iespējas “zaļāka”. Manai mājai ir sava bioloģiskās notekūdeņu attīrīšanas iekārta, akā man ir sūknis. Nekad savus notekūdeņus neesmu novadījis ezerā.
– Būdams makšķernieks, uzskatāt, ka hidroelektrostacijas (HES) kaitē zivīm?
– Publiskajā telpā ir daudz dažādas informācijas, lielākoties tā ir negatīva un tendencioza. Vairums uzskata, ka HES nodara ļaunumu upēm. Daļa patiesības ir tāda, ka HES darbība maina upes tecēšanas režīmu, iespaido zivju ceļu. Un tomēr piemēri ir dažādi un atšķirīgi. HES būvniecība un darbība notiek tur, kur to atļauj likums. Ja tas tā ir, ja visas atbildīgās institūcijas ir devušas atļauju HES būvniecībai kādā konkrētā vietā, Vides pārvalde to aizliegt vairs nevar. Esmu daudz domājis un arī diskutējis par šo tēmu, piemēram, kad sabiedrībā tika kritizēts lielais HES skaits uz Gaujas upes. Kad atļāva šo būvniecību, groži tika palaisti vaļā, bet te pēkšņi kāds cilvēks vai kāda sabiedriskā organizācija iebilst: “Man nepatīk, ka šeit darbojas HES!” Un sākas! Šādās konfliktsituācijās Vides pārvalde vienmēr ir tā malējā, kura teikšanā ir pati pēdējā no visām valsts institūcijām, taču tas netraucē no mums prasīt vislielāko atbildību. No pieredzes saku – bieži vien esam cīnījušies visos iespējamajos variantos, pieprasījuši no HES būvētājiem dažādus papildu dokumentus! Tāds piemērs ir Mālupes HES uz Pededzes upes. Tur ir tiesu darbi.
– Pat tik tālu notiek cīņa?
– Mūsu nostāja – tur nedrīkst būvēt HES. Mēs no savas puses visu esam paveikuši un izdarījuši. Lai tikai pamēģina vēl kaut ko pārmest Vides pārvaldei! Tur problēma ir tāda, ka kāds par katru cenu vēlas šo HES, bet tam nav tiesiskā pamata. Bet citiem valsts dienestiem ir savs viedoklis. Tāpēc nepārtraukti notiek sarakste. Pieprasījām zivju ceļa izveidi. Mēs aizbraucām uz būvniecības ieceres sabiedrisko apspriešanu. Un tur cilvēki saka: “Mums gribas šo HES!” Tā diemžēl ir, ka bieži vien Vides pārvaldes viedoklis paliek nesadzirdēts, ja pirms tam HES būvniecībai jau saņemta piekrišana pašvaldībā un arī sabiedriskās apspriešanas rezultāti bijuši pozitīvi. Kad izsniegta būvatļauja, pēkšņi dabas draugi atmostas un sākas tracis. Sākas riņķa dancis, kas prasa lielus cilvēkresursus, laika, līdzekļu un nervu patēriņu. Vai kāds ir padomājis, cik tas izmaksā nodokļu maksātājiem?
– Tāds sāpīgs piemērs ir Karvas HES uz Vaidavas upes?
– Kāpēc dabas draugi pamodās tad, kad jau viss bija noticis?! Taču redzēja jau agrāk! Kopš 2001.gada vēl šodien spēkā ir Ministru kabineta noteikumi zivju resursu aizsardzībai, kā arī piebilde, ka šie noteikumi neattiecas uz iepriekš izveidoto HES sarakstu, kurā Karvas HES ir ierakstīta pati pirmā. Kāpēc desmit gadu laikā neviens neielūkojās šajā sarakstā? Kāpēc grozījumi netika veikti laikus? Bet tagad notiek tiesāšanās, vainīgo meklēšana, kas līdzinās cilvēku spīdzināšanai.
– Bieži vien arī vietējie iedzīvotāji attopas un sāk paust viedokļus tikai tad, kad HES jau darbojas.
– Vienam patīk māte, otram – meita, trešajam – kleita. Cilvēki, kuri dzīvo līdzās HES, ir dažādi. Starp citu, tieši vietējie iedzīvotāji bieži vien pēc HES darbības uzsākšanas ir noskaņoti ļoti pozitīvi, jo redz – čūslāja vietā iegūta sakopta vide. Ir ūdenskrātuve, kurā var peldēties. Piedalījos diskusijā, kur dabas aizstāvji iestājās par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, bet pagastvecis iebilda: “Mana pagasta iedzīvotāji vēlas sakoptu vietu, kur zāle nopļauta līdz ūdens līmenim.” Uzskatu, ka viss ir jāsabalansē tā, lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva. Runājot par Karvas HES, jāsaka, ka tā ir vismodernākā HES Latvijā! Tur ir izbūvēts tāds zivju ceļš, kāda nav nekur citur! Ņemta vērā pieredze, ka cauri izbetonētam ceļam zivis negrib peldēt. Tāpēc tur tas ir veidots maksimāli dabisks – līkumots ceļš ar akmeņiem, koka šķēršļiem. Novērots, ka jau tagad zivis tur peld cauri. Makšķernieki, protams, dusmojas, ka pierastajā vietā vairs nevar noķert foreles, taču starp Grūbes HES un Karvas HES to joprojām var darīt. Viņas tur ir! Augšpusē upei tāpat ir un būs foreles. Jāņem vērā, ka vēsturiski Karvas HES vietā ir bijušas diezgan pamatīgas ūdensdzirnavas. Iedzīvotāji stāsta, ka tolaik dzirnavu darbība zivju daudzumu upē nav iespaidojusi. Kā būs tagad, Karvas HES darbības laikā, to rādīs laiks.
– Gulbenes novadā visvairāk diskutēts par rekonstruējamā Stradu ceļa kokiem.
– Tur ir sena vēsture. Jau pirms daudziem gadiem mūsu vides inspektori cīnījās par aizsargājamu aleju statusa piešķiršanu ļoti daudzām vērtīgām koku alejām Gulbenē, Jaungulbenē, Druvienā, Galgauskā, Strados. Diemžēl šajā sarakstā atstāta tika tikai viena – Jaungulbenes – koku aleja. Bijām šokā par to! Tagad vairs nekā. Taču cīņu par visu koku saglabāšanu rekonstruējamā Stradu ceļa malās uzskatu par pasūtījumu. Tāpat kā daudzos gadījumos cīņu pret HES būvniecību. Ir aizdomas, ka kāds šādā veidā pelna naudu. Stradu ceļu speciāli izbraucām visā garumā un apskatījāmies. Skaidrs, ka nav normāli atstāt visu, kā ir. Ne jau velti vietējie cilvēki saka, ka pie gandrīz katra ceļmalas koka ir atdota kāda dzīvība. Protams, skaistākie koki būtu jāatstāj arī pēc ceļa rekonstrukcijas. Taču redzams, ka tādu nav daudz. Vairums ir nomocīti, apdauzīti.
Jā, mūsu dienests savulaik ir nosargājis veco koku aleju Gulbenē, Brīvības ielā, kad tika plānots to nozāģēt. Tikai vēlāk sākām pārvērtēt, vai koki spēj normāli dzīvot tāda ceļa malā, kur ir tik intensīva satiksme. Kādreiz, kad tur brauca tikai zirgu pajūgi, bija citādi. Laika gaitā viss ir mainījies. Uzskatu, ka vecie, bīstamie koki ceļa malās ir jāzāģē nost. Taču ir jāizvēlas, kad to darīt. Ne jau pavasarī, putnu ligzdošanas laikā! Diemžēl pie Stāmerienas ceļa vecos kokus nozāģēja tieši tad. Mums skaidroja, ka nepieciešamo tehniku darbam varēja izmantot tieši tobrīd, nevis tad, kad tas mazāk kaitētu dabai, piemēram, ziemā.
– It kā neprofesionalitātes dēļ jūnijā no darba atbrīvots Valsts vides dienesta līdzšinējais ģenerāldirektors Vilis Avotiņš. Tas ir sitiens zem jostasvietas?
– Es pat negribu komentēt! Saprotu, ka ir vajadzīgas pārmaiņas. Piemēram, jau sen vajadzēja lielāku atklātību par HES būvniecību Latvijā. Tad neveidotos tāda interesanta situācija, kāda šajā ziņā valstī ir šobrīd. Bet nav skaidrs, ko tagad grib izdarīt ar mūsu dienestu! Vai vēlas iznīcināt vides aizsardzību Latvijā? Un tas viss tikai tāpēc, ka valstī pie varas ir biznesa cilvēki, kuri uzskata, ka vides inspektori viņiem traucē strādāt. Absurds! Protams, uz mums apvainojas tie uzņēmēji, kuri vispirms dara un tikai pēc tam izdarīto saskaņo ar Vides pārvaldi. Aizskar augstu amatpersonu publiskie izteikumi, negatīvā nozīmē ar sargsuņiem salīdzinot vides inspektorus, kuri it kā sēžot pie katra upes līkuma, pie katra koka. Tā sen ir vakardiena, kad inspektori bija tehniski labi aprīkoti, viņu bija daudz. Liela darba daļa šodien ir saistīta ar iedzīvotāju sūdzību pārbaudi. Viņi vēlas, lai vienmēr kāds saņemtu sodu. Protams, ja pārkāpums ir noticis, kaitējums ir, sodam ir jābūt. Šajā ziņā vides inspektors nedrīkst atkāpties. Taču vispirms katram cilvēkam ir jāizskaidro un jāliek viņam saprast, kur ir pieļauta kļūda.
