Līdzi pieneņpūku “parašutiem” aizlidojušas atvaļinājuma dienas – vieglas un baltas. Tomēr katrai bijusi kāda sēkliņa kā atziņa. Ar zelta maliņu mirdz brīži ilgi lolotā ceļojumā pa Dievidpoliju un Slovākiju.
Līdzi pieneņpūku “parašutiem” aizlidojušas atvaļinājuma dienas – vieglas un baltas. Tomēr katrai bijusi kāda sēkliņa kā atziņa. Ar zelta maliņu mirdz brīži ilgi lolotā ceļojumā pa Dievidpoliju un Slovākiju.
Polijas galvaspilsētu Varšavu parasti neiekļauj tūrisma maršrutos, bet šoreiz gide aicināja skatīt tās vecpilsētu naktī. Sidrabainas un sārtas gaismas vizmas pielietās bruģētās ieliņas, sirmie mūri, namu bareljefi, torņu smailes un kā teiksmu dārzā ziedošie koki pret melnajām debesīm radīja sajūtu, ka tā ir pavisam cita pasaule, kur var gaidīt kādu brīnumu. Visur bija daudz cilvēku, kas nesteidzīgi kā apburti gāja savu ceļu vai sēdēja āra kafejnīcās. Acīmredzot viņi nespēj gulēt, kad gaisā tvan siltas pavasara nakts reibinošās smaržas. Dienā skatītā Krakova, lai arī savdabīga un skaista, neatstāja tādu iespaidu pat ar karalienes Bonas pili un seno tirgus laukumu, kur Marijas baznīcas tornī taurētāji katru stundu signalizē uz visām debesu pusēm. Jā, visvairāk saista neparastais, kas spēj pārsteigt, radīt apbrīnu.
Veļičkas sālsraktuves liek sajūsmināties par cilvēka darbu un talantu. Dziļi pazemē ir kilometriem garas ejas un zāles ar skulptūrām, lustrām un kāpnēm. Visam materiāls ir sāls dažādās nokrāsās, jo tai ir citu iežu piejaukumi. Ainas ar seno raktuvju inventāru, darbarīkiem, cilvēku un zirga figūrām ļauj iztēloties, cik darbs bija smags un bīstams. Tomēr vairāk rosina strādnieku prasme veidot lūgšanu vietas ar altāri, ievērojamu cilvēku skulptūras, tā tumšajā pazemē radot gaišāku, prātam un sirdij tuvāku vidi.
Stalaktītu (vācu valodā – pilošs) un stalagmītu (pile) alas Slovākijā šķiet vēl brīnumainākas. Prožektori apgaismo lāstekveidīgu un bārkšveidīgu, kā arī citu formu veidojumus pie alu griestiem, kas rodas, iztvaikojot pilošam mineralizētam ūdenim. Savukārt konusveidīgi, stabveidīgi un rūķīšu cepurēm vai sēnēm līdzīgi veidojumi “aug” no zemes, iztvaikojot no augšas pilošam ūdenim. Daudzviet tie savienojas, radot kolonnas un reljefas sienu gleznas, rosinot iztēlē šalcoša ūdenskrituma vai sērojoša vītola tēlu. Fantastiskās ainas papildina pazemē tekošās upes ūdens. Neviļus jādomā, kas ir dižāks mākslinieks – cilvēks vai daba? Un jāsecina, ka māti Dabu nekas nevar pārspēt. Cilvēka roku darbs, lai arī cik talantīgs, tā vai citādi ir dabas kopija. Ne velti alas bijušas un joprojām ir vieta, ko iecienījuši radoši cilvēki. To klusumā var saklausīt dabas vareno simfoniju.
Ar vagoniņu uzbraukuši Augsto Tatru Lomnicas kalna 1751 metra augstumā, pa šauru, akmeņainu taku, kur kāja var slīdēt ik uz soļa, tūristi dodas atpakaļceļā. Tā ir iespēja pārbaudīt savus spēkus. Pēc tam var secināt, ka bieži tos neapzināmies. Cilvēks spēj ļoti daudz, ja vien vēlas.
