Pie darba Gulbenes pilsētas pārvaldē ir ķēries jaunais pārvaldnieks Andis Caunītis, kuru līdz šim esam pazinuši ne tikai kā mežzini un kā bijušo Gulbenes pilsētas un novada, kā arī Saeimas deputātu. Viņš pats saka, ka nevēlas uzsvērt savu līdzšinējo darba pieredzi, jo tas izklausoties pēc reklāmas. A.Caunītis vēloties iztikt bez tās. Viņš uzskata, ka par cilvēku vislabāk liecina viņa darbs, kā arī attieksme, darot darbu.
– Problēmas Gulbenē ir tās pašas vecuvecās!
– Ir situācijas, kuras atkārtojas. Tas ir nemainīgi. Gulbenē iebraucējam grūti saprast ēku numerāciju. Pilsēta reizēm atgādina labirintu. Pilsēta noveco un vienlaikus atjaunojas. Arī bikses un kurpes ir dilušas visos laikos. Tāpat arī ielu segums. Arī dzīvojamais fonds nolietojas. Pa brīdim tas ir jāatjauno. Ja Gulbenē visas ielas uzreiz izdotos rekonstruēt viena gada laikā, tad tās arī kalpotu vienādi ilgi. Taču tā nav. Situācija ar ielām pilsētā ir dažāda. Līdzīgi ir mežā, kur ir gan jaunaudzes, gan vidēja vecuma un pieauguši koki. Būtu ērtāk, ja izdotos ieviest secību. Iedzīvotāji sāpīgi ir uztvēruši, ka tagad viņiem par pašvaldības dzīvokļiem jāmaksā ne tikai apsaimniekošanas maksa, bet vēl arī īre. Daudzi cer, ka pašvaldība tāpēc tagad saremontēs uzreiz visus dzīvokļus. Diemžēl tā nevarēs notikt. Pašvaldības dzīvojamā fonda atjaunošanā ir nepieciešama secība, tāpat kā ielu remontā.
– Trūkst līdzekļu, tas ir skaidrs. Bet vai dzīvokli, kurā iemitinājušās čūskas, remontēsiet?
– Akceptēju remontu, bet, aizbraucot uz vietas, apskatot siltummezglu, redzēju tur zalkti. Protams, varam mēģināt paši viņu mēģināt noķert un pārnest uz citu vietu. Taču ir skaidrs, ka dzīvā radība mājo tur, kur ir labvēlīgi apstākļi. Protams, čūsku nav patīkami redzēt ne sēņojot, ne ogojot, kur nu vēl istabā! Lai gan tas ir gaumes jautājums. Latvijā ir cilvēki, kuri speciāli mājās tur eksotiskos dzīvniekus, arī čūskas. Tomēr tā nav norma, ja dzīvojamajā mājā iemitinās peles, žurkas, ja lapsenes izveido pūzni logā, par šņācošām čūskām istabā uz radiatora nemaz nerunājot. Taču jāsaprot, ka cilvēks dzīvo cieši blakus dzīvnieku pasaulei. Par laimi, Gulbene neatrodas Kanādā, kur apdzīvotas vietas mēdz apciemot grizlilāči. Taču arī mūsu pilsētā nav retums, kad te ieklaiņo pa kādai Spārītes parka lapsai, kura vēlas pamieloties pie atkritumu konteineriem. Arī zalkši dzīvo Gulbenē. Mēs nespējam pilnībā norobežoties no vides, kurā mīt savvaļas dzīvnieki.
– Vēl parunāsim par ielām! Dzelzceļa iela taču tāda nepaliks, kāda ir tagad!
– Asfaltējot Dzelzceļa ielu, bija aizdomas, ka var rasties sarežģījumi. Tāpēc uzlēja tikai asfalta pirmo kārtu. Ja būtu uzlikta arī otrā kārta, pārmērīga mitruma dēļ tā nebūtu noturējusies. Izrādījās, ka aizdomas ir pamatotas. Tagad ir jāpārrok, jārisina drenāžas jautājums. Skaidrs, ka Dzelzceļa ielai malā neraksim divmetrīgu grāvi. Ne jau tikai šajā vienā vietā Gulbenē ir lieko ūdeņu problēma. Var to mazināt, taču pilnībā izskaust nevar. Mums tas ir diskomforts, bet Venēcijā cilvēki dzīvo uz ūdeņiem un jūtas omulīgi. Ir jāizprot situācija.
Pilsētā ir palikušas nesakārtotas sāpīgākās ielas. Tā ir Ozolu iela, arī Robežu iela. Nekāds iepriecinošais nav arī Miera ielas posms. Tāpat – Naglenes iela. Braucot pa Blaumaņa ielu, ne viens vien autovadītājs piesauc māti vai tēvu vai ko nu kurš. Cerējām, ka izdosies piesaistīt projekta naudu un sakārtot Blaumaņa ielu, taču rādās, ka šī cerība uz kādu laiku tomēr būs jānoliek malā. Tomēr ir jāmeklē jaunas iespējas. Tranzīta ielu sakārtošana iespējama vienīgi, piesaistot līdzekļus no malas. Paši saviem spēkiem vien galā netiksim.
– Ģimnāzijas piebūves celtniecība tika sākta, kad vēl bijāt pilsētas domes deputāts!
– Gribētos, lai šīs ēkas būvniecībā tiktu pielikts trekns punkts. Piebūve ir jāpabeidz! Nevar būt ne runas par nojaukšanu. Ilgāk gaidīt nevar, celtniecība jāpabeidz! Jo vairāk tāpēc, ka līdzās esošajai novada valsts ģimnāzijai un vidusskolai ir problēmas ar ēdināšanas telpām. Vienlaikus jādomā, kas vispār turpmāk notiks ar izglītību Gulbenē. Kopā jānāk skolu vadītājiem, pedagogiem, vecākiem un jāapspriež perspektīva. Ir jābūt saprotošiem. Mēs redzam tendenci attiecībā uz skolēnu skaitu. Turklāt – ne tikai pilsētā, bet visā novadā.
– Ieskanas idejas par abu pilsētas vidusskolu apvienošanu. Vai esam tam gatavi?
– Mums katram var būt savs viedoklis. Arī man. Taču vispirms sabiedrībā ir jādiskutē. Arī ģimenē vispirms apspriežam, kā izlietot kopīgo budžetu. Jāsaprot, ka ir lēmumi, par kuriem ir atbildīga visa sabiedrība kopumā. Izglītības jautājums ir viens no tiem. Nebūs liela jēga, ja vieni plānos pārmaiņas, bet otri tikai protestēs pret tām. Protams, gribas pieņemt labus un pareizus lēmumus. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka bērnu skaits ir noteicošais tālākajam finansējumam izglītības sistēmā, jo mūsu valstī nauda seko bērnam. Kas notiek ar skolām pilsētā, vai Gulbenē tiks veidots internāts skolēniem – tie ir jautājumi, kas skar ne tikai Gulbenes skolēnus un viņu vecākus, bet arī lauku bērnus. Ir dzirdēts, ka iegūt vidējo izglītību Gulbenē lauku jaunieši nevar, ja vecāki nespēj maksāt par pilsētas dzīvokļa īrēšanu. Tad izvēlas doties mācīties uz citu novadu, kur skolēniem ir internāts. Bet varbūt mēs turpmāk varam Gulbenei piesaistīt skolēnus no kaimiņu novadiem! Būtu labi, ka Gulbene Latvijā saistītos ar novada valsts ģimnāziju. Tieši tāpēc ir jādomā par tās nākotni. Šodien ģimnāzija ir šauros, saspiestos apstākļos.
– Gulbenieši ir samērā kritiski pret to, kas šobrīd notiek pilsētā.
– Vēlamies jaunas darba vietas, bet vienlaikus kritizējam, ja pilsētā darbu izvērš kāds uzņēmums. Varu derēt – ja bijušās saldētavas vietā izveidosies ražotne, uzreiz sekos sūdzības.
Sestdien būs talka. Kāpēc mēs nevarētu ar labu noskaņu sakopt savu apkārtni un padarīt pilsētu skaistāku? Nedrīkstam arī būt vienaldzīgi, redzot nejēdzības, situācijas, kad kāds iznīcina citu cilvēku paveikto darbu. Nevajag nemaz īpašu dienu, arī ikdienā kopā varam paši paveikt daudz ko. Nesen Gulbenē piedalījos kādas daudzdzīvokļu mājas iedzīvotāju kopsapulcē. Tur bija runa par to, kurš izkārs valsts karogu pie mājas. Varam šķendēties, ka SIA “Gulbenes nami” par šādu pakalpojumu prasa pietiekami lielu maksu. Taču iedzīvotāji arī paši var parūpēties par valsts karoga izlikšanu pie savas mājas fasādes valsts svētku vai sēru datumos. Bieži vien daudzās situācijās cilvēki apzinās savas vēlmes un grib tās piepildīt, taču gaida, kad uzņemsies atbildību viņu vietā. Un tad mēs raudam par dzīves dārdzību. Mājas iedzīvotāji paši var domāt un plānot, kā taupīt siltumu, elektrību un tā tālāk. Tas liecina, ka daudzās jomās sabiedrībā kopumā ir jāmaina domāšana. Tajā pašā laikā ir pienākumi, kas jāveic pilsētas pārvaldei, ir problēmas, kuras iedzīvotāju labā varam atrisināt.
– Vai redzat iespēju, kā Gulbenē padarīt lētākus komunālos maksājumus?
– Pašvaldība un pilsētas pārvalde tiešā veidā pakalpojumu tarifus ietekmēt nevar. Energoresursu cenas palielinās, to liecina prakse. Būtu naivi cerēt, ka kaut kas kļūs lētāks. Vienīgi varam cerēt, ka strauja cenu kāpuma nebūs. Protams, jāvērtē, cik adekvāta ir šo cenu veidošanās. Protams, dzīvot pilsētā – tas nozīmē izmantot arī pilsētas piedāvātās ērtības. Te es domāju arī paplašināto pilsētas ūdensvadu un kanalizācijas tīklus. Kāpēc iedzīvotāji tiem nepieslēdzas un turpina dzīvot mājās ar sausajām tualetēm un akām pagalmos? Sāpīgākais ir tas, ka cena ir tāda, kāda ir, jo cilvēku algas atpaliek no šīm cenām.
– Un cilvēki aizbrauc?
– Nav vienas receptes visām dzīves situācijām. Ja varam pilsētā nodrošināt labu infrastruktūru, līdz ar to radām uzņēmējdarbībai piemērotu vidi. Līdzībās runājot, ja būs apklāts galds, ilgi tas nestāvēs nepamanīts. Atradīsies cilvēki, kuri gribēs pie tā mieloties. Vienus aizbraukt no Gulbenes motivē iespēja citur nopelnīt lielāku algu, citus šeit palikt motivē vajadzība būt starp patīkamiem cilvēkiem un darīt patīkamu darbu.
