Latvijas Kultūras un informācijas centra Polijā direktors Romualds Bukovskis mūsu valsts žurnālistus, kas Polijā bija ieradušies referenduma dienās, vispirms veda uz Rīgas skvēru Varšavā.
Latvijas Kultūras un informācijas centra Polijā direktors Romualds Bukovskis mūsu valsts žurnālistus, kas Polijā bija ieradušies referenduma dienās, vispirms veda uz Rīgas skvēru Varšavā. Šķiet, visi jutās vīlušies, ieraugot nelielu izkaltušas zāles trīsstūri zem gaisa tilta ar plāksnīti – “Ryski”. Mums tas vairāk atgādināja ko citu, nevis Rīgas vārdu. Plāksne, ko svinīgi atklāja Rīgas domes priekšsēdētājs Guntars Bojārs un Varšavas vadības pārstāvji, ir piestiprināta pie tilta balsta. R.Bukovskis skaidroja, ka pilsētā, kur dzīvo vairāk cilvēku nekā Latvijā – trīs miljoni, ir grūti atrast vietu, kam dot latvisku vārdu. Tomēr nejutām lepnumu, ka mūsu galvaspilsētai tas ir izdevies. Skvēra atklāšanas laikā iestādītie trīs kociņi izskatījās pārāk bēdīgi. Žurnālisti ir nežēlīgi – visu Polijā pavadīto dienu laikā R.Bukovskim bija jādzird aplausi, sajūsmas saucieni un atgādinājumi vēlreiz piestāt pie skvēra.
Gājām pa Latvijas ielu, kas Varšavā mūsu valsts vārdā nosaukta 1928.gadā. Tā atrodas netālu no Latvijas vēstniecības. Šajā kvartālā ir arī Igaunijas un Gruzijas iela, bet Lietuva tolaik bija Polijas sastāvā, tāpēc tās vārds nav iemūžināts. Visas ir nelielas, zaļas ieliņas, bet Francijas un ASV avēnija – lielas un garas. Tieši pretim Latvijas vēstniecībai ir Turcijas, bet nedaudz tālāk – Irānas vēstniecība. Šādā vidē jūties kā līdzīgs starp līdzīgiem. Tagad Polijas valdībā ir cilvēki, kas uzskata, ka priekšroku vajadzētu dot sakariem ar ES kandidātvalstīm, nevis dalībvalstis. Bijušais iekšlietu ministrs Antonijs Macerēvičs norāda, ka tām ir kopēja tūkstošgadu vēsture.
Pēc ceļā pavadītas negulētas nakts vajadzēja doties uz Polijas bīskapiju, kā arī tikties ar Eiropas Komisijas vēstnieku Polijā. Saprotams, ka bija grūti palikt nomodā, tāpēc zāles pēdējās rindās saldi dusošie kolēģi radīja bažas, vai kāds neiekrāksies. Viss laikam beigtos bez manāmām sekām, ja vien uz kāda krēsla atzveltnes notiekošo modri nevērotu prāvs sivēns. Rotaļlietu saimniece visur nesa līdzi, un tagad tas klausījās viņas vietā. Neparastais skats izraisīja smieklus ne tikai blakus sēdošajos, bet arī Eiropas Komisijas darbiniekos. Sidrabene, tā sauca sivēnu, guva ievērību un droši vien paliks atmiņā kā Latvijas žurnālistu apmeklējuma raksturotāja. Pārsteigumu Polijas televīzijas darbiniekos radīja negaidīta Latvijas žurnālistu grupas parādīšanās telpā, kur tiešraidē paziņoja pirmās referenduma dienas rezultātus. Diktora teikto: “Kas tas? Kas te notiek?” droši vien nesaprata Polijas skatītāji, bet atbildi zinājām mēs. Prieks, ka mūsu nacionālās un reģionālās preses darbošanos pamanīja ne tikai televīzijā, bet arī preses konferencēs, vēlēšanu iecirkņos un ielās.
