“Ziema kāva pavasari ar sudraba zobentiņ`.” Šīs tautasdziesmas rindas nāk prātā, redzot to, kas notiek aiz loga. Sniegpulksteņi lepni sēž sniega kupenas vidū un stāsta, ka būs pavasaris. Astronomiskais pavasaris jau ir sācies, bet reālā aina rāda ko pavisam citu – sniedziņš krīt tik skaisti balts kā uz Ziemassvētku kartītēm. Pat šoferītis, kurš ved mūs uz darbu, visu šo daudzo gadu laikā nebija braucis tik lēnu – slīd taču!
Pirms lielajiem pavasara darbiem vēl jāpaspēj apmeklēt dakteri. Ir pienācis laiks. Un pēkšņi viss rūpīgi krātais optimisms ieslīd kaut kur pagultē. Bailes kā pieglaimīgs draugs ir klāt, ielien azotē un mīlīgi apskauj. Neviens labo analīžu papīrs nespēj apturēt to āmuriņu smadzenēs, kas sit ar sekundes intervālu. Ar prātu saproti, ka viss taču ir labi, bet pirms gadiem pārdzīvotais tik dziļi ir iesēdies, ka nespēj noticēt, liekas, ka nav pamata priekam, jo ir taču pagājis laiks kopš iepriekšējās pārbaudes, ja nu atkal kaut kas nav tā, kā vajag? Tā nu, drosmi saņēmusi, aizeju pie ārsta, sēžu viņam pretī, pat nedzirdot, ko viņš saka, jo ausīs skan tikai auļojošais pulss. Kad līdz apziņai nonāk priecīgā vēsts, gribas lidot un apskaut visu pasauli.
Saņemu vēl gabaliņu drosmes un pieeju klāt sievietei, kura sēž sadrūmusi. Viņai ir pavisam slikti. Satveru viņas roku un stāstu: lai cik grūti un slikti, ir jāsaņemas un nevienu brīdi nedrīkst atslābt, nedrīkst padoties. Slimība patiesībā ir vāja – tā sameklē vēl vājāku par sevi un sit tikai tam. Nu jau es to atkal varu – stāstīt savu pozitīvo pieredzi un ceļu uz atveseļošanos, jo esmu saņēmusi daktera mierinošos vārdus, ka man viss ir labi. Bailes ir atkāpušās un devušas vietu priekam. Priekam par dzīvi, ikdienišķajiem notikumiem, cilvēkiem man līdzās. Tāpēc jūtu, ka man ir jādalās ar savu spēku, jādod cerība tam, kurš šobrīd ir tikpat nobijies kā es pirms brīža.
Mēs esam tikpat spītīgi un stipri kā mazie sniegpulksteņi. Pacelsim acis uz augšu – tur aiz mākoņiem ir saule un tūlīt viņa būs klāt! Smaidi!
