Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Jānis Daudziņš.
Dzimis: 1943.gada 14.jūnijā Rankas pagastā “Mazjaunatās”.
Izglītība: Rankas pamatskola, Jaungulbenes lauksaimniecības skola.
Pamatprofesija: elektriķis, četrus gadus bijis Rankas kultūras nama vadītājs, strādājis arī par mākslinieciskās daļas vadītāju.
Ģimene: atraitnis.
Dzīves moto: “Galvenais ir dzīvot!”
Rancēnietis Jānis Daudziņš visu mūžu ir palicis uzticīgs dzimtajai pusei un skatuves mākslai. Viņš joprojām aktīvi darbojas Rankas kultūras nama amatierteātrī “Rameka”. Teātra spēlēšana ir ļoti liela Jāņa dzīves daļa jau pusgadsimtu.
Sapņojis kļūt par skursteņslauķi
Atceroties bērnību, Jānis smejas, ka skolā viņš piederējis nerātņu klanam. “Klasē gribēju būt pārāks par visiem un ar kaut ko izcelties. Atceros, ka no malkas pagalēm virs sola sev uzriktēju pamatīgu troni. Skolotāja ienāca klasē, paskatījās uz mani. Sapratu, ka viņa ir trakoti nikna, bet es tik sēdēju. Kā gadījās, tronis sabruka, un es gar zemi. Klasē visi smējās, skolotāja – sārta kā zemeņu oga. Smuka bija. Tad nu man bišķiņ tika. Bija pēckara gadi, tāpēc varēja atrast visādus šāviņus, bet man pašam gribējās kaut ko izgatavot. Tante uzdāvināja mazu kabatas nazīti. Visu stundu klusītēm sola atzveltnē borēju caurumu. Pēc tam tajā lādēju iekšā sērkociņu galviņas. Drošības adatu zem sola uz svecītes nokarsēju sarkanu un arī caurumā iekšā pie sērkociņiem. Atskanēja spēcīgs sprādziens. Skolotāja Rita Laima no pārbīļa tā interesanti palēcās uz augšu, nespēdama neko vairs pateikt. Kad attapās, stiepa mani uz skolotāju istabu.” Skolas gados Jānis sacerējumā rakstījis, ka vēlas būt skursteņslauķis. Tomēr viena daļa radinieku cerējuši, ka puika izskolosies par dakteri, otra – ka būs aktieris. “Mācījos 1.klasē. Man bija jānorunā Pētera Sila dzejolis ”Labā ziema”. Laikam to izdarīju tik meistarīgi, ka tad, kad kārtējo reizi biju pastrādājis nerātnības, par sodu vairs nelika stāvēt kaktā, bet lika iemācīties kādu dzejoli. Dzīvoju skolas internātā. Piektdienās notika pasākumi, kad skolēni, kuri to prata, spēlēja akordeonu vai vijoli. Katram bija jāsagatavo kāds priekšnesums. Varēja arī dančot. Šajos piektdienas vakaros varēja piedalīties skolēni, tikai sākot ar 4.klasi, bet es pratu runāt dzeju, tāpēc vecāko klašu skolēni ļāva arī man palikt uz šo rautiņu. Vienā no šiem vakariem pirmo reizi režisēju skeču “Zaķa tauki”. Es pats tēloju bagātu veci lielā kažokā, man bija kučieris (Jānis Dievbērns), divi puikas spēlēja zirgu. Atceros, ka šo skeču izrādījām arī vecākiem,” stāsta Jānis. Viņš atminas, kā Rankas kultūras namā, kas savulaik nodedzis, dzejoļu konkursā runājis dzejoli par āzīti. “Laikam mana blēšana bija tik organiska, ka žūrija piešķīra grāmatu “Vāverīte Baltastīte” un koka penāli, ko vēlāk izmantoju kā karavāli, jo skolā iznāca arī kauties.”
“Jāni, izpalīdzi!”
Jau skolas gados Jānis iesaistījies arī teātra spēlēšanā. Pirmā lielākā loma bijusi Mandarīns lugā “Čipolino piedzīvojumi” pēc Džanni Rodarī tāda paša nosaukuma grāmatas motīviem. Tam sekojusi velna loma Annas Brigaderes lugā “Maija un Paija”. Mācoties vecākajās klasēs, Jānim nācies skaitīt arī visiem tik labi zināmo Ķenča lūgšanu no “Mērnieku laikiem”. “Mani bija pamanījis režisors Jānis Simsons. Viņš bija no Alūksnes puses. Viņa sieva bija Ludmila Špīlberga. Kad biju pabeidzis skološanos, Rankas kultūras namā par vadītāju strādāja Verners Roziņš. Mēs sadraudzējāmies. Biju kautrīgs, tāpēc palīdzēju viņam gatavot dekorācijas izrādēm un tamlīdzīgi. Tolaik tika gatavotas skaistas dekorācijas, kas prasīja daudz darba. Tagad mēs skrienam pakaļ ārzemniekiem – jo mazāk, jo labāk. Trupa bija iestudējusi Rūdolfa Blaumaņa lugu “Ļaunais gars”. Izrādi vajadzēja spēlēt Druvienā. Viens no vadošajiem aktieriem bija apņēmies uz Druvienu braukt ar motociklu, bet tas bija sabojājies. Roziņš izsaucās: “Jāni, izpalīdzi!” Teātris man patika, arī visas lomas zināju gandrīz no galvas. Arī suflieri palīdzēja. Tiku galā ar savu lomu. Ar to arī viss aizgāja.” Šodien gan Jānis labprāt atsakās no suflieru palīdzības, lai gan viņi rada drošības sajūtu. “Tagad teātris ir spēlēts tik daudzus gadus, ka arī tad, ja kaut kas piemirstas, palīdz improvizācija,” piebilst Jānis. ”Ļaunajam garam” sekojusi loma izrādē “Ūdensroze”, tad “Kāzu jubileja”, kas bijis V.Roziņa diplomdarbs. Tolaik Rankā teātri spēlējis arī Raitis Apalups. Jānis rēķina, ka nopietno aktiera gaitu sākums datējams ar 1961.gadu. Viņš pats režisējis aptuveni 30 lugas, kur tad vēl nospēlēto lomu skaits. V.Roziņš Jāni iecēlis arī par Rankas kultūras nama mākslinieciskās daļas vadītāju. V.Roziņu vadītāja amatā nomainījis Pēteris Sūcis, bet tad, kad P.Sūcis sācis strādāt Gulbenes kultūras namā, Jānis iecelts par Rankas kultūras nama vadītāju. Līdztekus viņam uzticēti arī amatierteātra režisora pienākumi.
Ko spēj aktieris?
“Režisoram var patikt daudz un dažādas lugas, bet vispirms ir jāapzinās, vai konkrētajam aktieru ansamblim tās būs pa spēkam pacelt. Jāmeklē arī tāda luga, ko es kā nemākulīgs režisors nevarētu sabojāt. Diemžēl šodien ir piemēri, kad režisora darbs labu lugu padara nebaudāmu. Amatierteātros labu aktrīžu ir daudz, bet vienmēr trūkst vīriešu. Ir tā. Ne jau visi vīrieši vēlas spēlēt teātri. Vienu interesē medības, otru – makšķerēšana, trešo – dejošana. Vīrieši uzskata, ka lomu apguve ir pārāk grūts darbs. Protams, nav viegli. Katrā kolektīvā ir sievas, kurām dod jebkuru lomu, skaisti iznesīs. Īsta dzimtļaužu aktrise ir Mudīte Šnē,” vērtē Jānis. Arī par tagadējā “Ramekas” režisora Jāņa Skopana darbu viņš izsakās cerīgi. “Būs labs režisors. Nav ambiciozs. Tagad iestudē lugu “Krīt klaudzot durvis”. Kopā abi spriežam par lugas dekorācijām. Pamazām arī lielajos teātros notiek atteikšanās no dekorāciju minimālisma.” Jānis kā sev tīkamākos iestudējumus min lugas “Pilna gulta ārzemnieku” un “Vajadzīgs melis”, jo tie nav iestudējumi, kas padodas viegli. “Tās tika iestudētas vēl tajā laikā, kad es pats īsti nezināju un nesapratu, kā šīs lugas taisīt. Pamatojos vairāk uz paša izjūtām. Vienmēr esmu ļāvis arī aktierim pašam lomā ielikt kaut pašam no sevis, ja tas neiet ārpus lugas rāmjiem.”
