Pagājušajā nedēļā biju uz Daugavpils Oranžā kora koncertu Gulbenes kultūras centrā un kārtējo reizi pārliecinājos, ka cilvēkiem, par spīti visam, tomēr gribas baudīt kaut ko skaistu un kvalitatīvu, lai kaut uz brīdi aizmirstu par ikdienas problēmām, ar kurām bijusi pārpilna kārtējā darba nedēļa. Ja mēs vēl spējam dziedāt, dejot, spēlēt teātri, izdot grāmatas, doties kādā tālākā izbraukumā vai apciemot paziņas, tas nozīmē, ka vēl dzīvojam, ka spējam priecāties.
Ar patiku klausos Rankas kultūras nama vadītājas stāstīto par to, ka dramatiskais kolektīvs grasās iestudēt jaunu lugu. Tas nozīmē, ka cilvēkiem to vajag, jo tas rada divkāršu prieku – pašiem aktieriem un tai sabiedrības daļai, kas atlicinās laiku, lai noskatītos jauniestudējumu. Vakar, nākot uz darbu, sastapu kādu pensionāri, kura uz jautājumu: “Kā dzīvojat šajā krīzes laikā?” nekavējoties priecīgi attrauca: “Mums krīzes nav! Mēs nesen atgriezāmies no brauciena uz Poliju.” Ne jau fakts, ka ir bijis šis brauciens ir patiesais prieka avots, bet tas, ka ir bijusi iespēja būt kopā ar citiem, iepazīt kaut ko jaunu. Vai no tā, ja cilvēks sevi ieslēdz mājas četrās sienās un uz pasauli raugās tikai ar televizora kantaino aci, kļūst vieglāk un gribas smieties, dzirdot, ka arī turpmāk nemitīgi kaut kas tiks vienīgi samazināts? Tad jau labāk, ja vien tas ir iespējams, doties pie cilvēkiem, kuri par spīti visam cenšas radīt prieku ar pavisam vienkāršiem līdzekļiem: ar dziesmu, deju, teātri, vai arī pašam būt starp viņiem, jo, lai cik grūti arī klātos, bez prieka tomēr nevar.
