Rīgas astoņsimtgades svinības ir beigušās, bet atmiņā nedzēšami paliks tās emocijas, kas mūžā mēdz būt vienreiz.
Rīgas astoņsimtgades svinības ir beigušās, bet atmiņā nedzēšami paliks tās emocijas, kas mūžā mēdz būt vienreiz, kad vienotā upē sakļaujas uguns, mūzikas, dziesmu, deju, kumēdiņu, spēka un cilvēku savstarpējas sapratnes, saticības un prieka vara, tāpēc izbrīnu nerada kāda ārzemju latvieša izteikums, ka ir skatīti dažādi vērienīgi pasākumi, bet Rīgas jubilejas svinības stāv visam pāri.
Rīga svinēja, darot to no sirds, ar pilnu elpu. Šķiet, arī daba bija gādājusi par ne pārāk karstu, bet saulainu laiku, un acis žilba ne tikai no saules, arī no daudzkrāsainā cilvēku pūļa un smaidiem viņu sejās. Kā upes pa Vecrīgas šaurajām ieliņām plūda rīdzinieki un viesi, kas uz svinībām bija ieradušies no visiem Latvijas nostūriem un ārzemēm. Nebija viegli pārvietoties no vienas vietas uz otru. Vajadzēja ļauties ļaužu straumei un plūst pa to. Vajadzēja atteikties arī no vēlamajiem “atvainojiet” un “piedodiet”, jo tad šos vārdus vajadzētu atkārtot nemitīgi. Ir patiess prieks, ka spējām saprasties bez vārdiem, spējām sajust kopību. Un nav taisnīgi pārmest, ka lielākā daļa tikai bezmērķīgi klaiņojusi, jo 11.novembra krastmala neatrodas vienuviet ar Rīgas kanālu.
Kopā ar tautu
Kopā ar tautu svinībās bija arī Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga, kas ar rokas mājienu sveica ikvienu, kas, augsto amatpersonu pamanījis, sauca: “Vaira!” Prezidente sarunājās ar cilvēkiem, aicināja kopīgi fotografēties un nogaršot milzīgo jubilejas torti, kas, kā tie laimīgie, kam izdevās to nogaršot, atzina esot bijusi garšīga. Mēs visi esam tikai cilvēki, kam vajadzīgs mazliet uzmanības. Arī viena prezidentes skatiena. Ļaužu jūrā izdevās pamanīt arī citas amatpersonas.
Daugavmalas spēks
11.novembra krastmala droši vien nekad nav piedzīvojusi tik lielu cilvēku skaitu, kas ne tikai klausījās dažādu mūziķu uzstāšanos, bet arī spēkavīru sacenšanos, kur tika vilktas automašīnas, kur ikviens arī pats varēja pārbaudīt varēšanu vai nevarēšanu kādā no piedāvātajām atrakcijām. Piemēram, vilkties ar pirkstiem un citās.
Dziedātāju unisons
Dziedāja visi, dziedāja visu, nebaidoties kāpt uz skatuves ļaužu tūkstošu priekšā. Latvieši ir dziedātāju tauta, to nepārprotami liecināja notiekošais Rīgas centrā pie Brīvības pieminekļa, jo šķiet, ka šis bija visvairāk apmeklētais pasākums. Izrādās, ka “Rīga dzied” pasākumā no rīta līdz vakaram esot izdziedātas dziesmas par vairāk nekā 20 tēmām. Tika dziedātas gan tautasdziesmas, gan iecienītas R.Paula melodijas, gan latviešu karavīru dziesmas un citas. Labi, ka visu varēja vērot uz lielā ekrāna, jo klātpiekļūšana nebija viegla.
Mielojas visu nakti
Lielās karote, dakšiņa, nazis jau iztālēm norādīja, ka “Rīga ēd”. Raiņa bulvārī iepretim Iekšlietu ministrijai novietotie garie galdi bija kā vienojošs simbols, kur ikviens atrada vietu, lai uz brīdi piesēstu un kaut ko arī apēstu, jo par šo gastronomisko nepieciešamību bija gādājušas dažādas firmas, visu gatavojot no sirds, bet lielā karote noderēja par kārdinošu fotografēšanās objektu ne vienam vien. Tirdzniecības uzņēmumu vadītāji atzina, ka tāda iepirkšanās vērota pirmo reizi. Pat “Rimi” veikalos bija izsīkušas sulas un “Coca colas”. Garšojas viss, gan kartupeļi, gan biezputras, gan pankūkas un speķa pīrāgi.
Aizslīd gadsimti
Arī Rīgas kanāls pirmo reizi izdzīvoja tik daudz gadsimtu, kas ar 20 minūšu pārtraukumu uz četriem plostiem, aizslīdēja garām skatītājiem. Tērpu demonstrējumi, kustību teātris, mēra laiks, zāļu vakars un vēl, vēl. Uz slīdošā plosta bija iespējams skatīt pat aitu cirpšanu. Šovs un vēsture gāja roku rokā. Lai redzētu visu, diena izrādījās par īsu. Varbūt taisnība ir tiem, kas bilda, ka varējis nebūt šo 20 minūšu pārtraukuma.
Dejo visi
Kalpaka bulvārī un Merķeļa ielā dejoja visi – gan lieli un mazi, gan veci un jauni. Simtiem cilvēku ne tikai vēroja dejotājus, bet paspēja iemācīties jaunus deju soļus. Par godu jubilejai bija apgūtas
134 dejas. Pirmskara un lībiešu dejas, balles dejas un rotaļas, fokstroti un lambadas. Visu neuzskaitīt. Tikai dejot.
Skaistākais sapnis
Gaismas un skaņas simfonijā ļaudis klausījās un raudzījās, elpu aizturējuši. Pār vaigiem ritēja asaras, bērni pārtrauca raudas, sveši cilvēki sajūsmā sadevās rokās. Nevienam nepietika spēka nemitīgi jūsmot par šīs simfonijas burvību. Salūts, kas ilga gandrīz pusstundu, bija skaistākā dāvana Rīgai tās jubilejā.
