Nesen “Dzirksteles” redakcijā vērsās kāda gulbeniete, lai izstāstītu savu sāpi.
Pirms kāda laika ne jau labas dzīves dēļ devusies peļņā uz ārzemēm. Dzīvoklis pilsētā palicis tukšs, tāpēc meklējusi godīgus īrniekus. Īrnieki, protams, atradās. Sieviete uzticējusies viņiem, nekādu savstarpēju līgumu ar potenciālajiem īrniekiem nav noslēgusi. Lūgusi tikai nomaksāt komunālos maksājumus, tā teikt, pa virsu nav ņēmusi ne santīmu, bet pēc laika izrādījās, ka lūgums netika saklausīts, jo, atgriežoties mājās no peļņas ārzemēs, te sagaidījis pamatīgs parāds. Nākamo īrnieku viņai ieteicis kāds pavisam tuvs cilvēks, galvojot, ka šis jau nu gan esot godīgs un problēmu nebūšot. Bet kas tev to deva! Šis “godīgais” ne tikai nemaksāja par dzīvokli, bet arī vēl centās no dzīvokļa izstiept saimnieces veļas automātu, lai gūtu peļņu! Labi, ka kaimiņi bijuši acīgi un laikus novērsuši vieglas peļņas tīkotāja domu – pārdot vai ieķīlāt svešu mantu. Sieviete, bēdu sagrauzta, stāsta: “Aizbraucu darbā uz ārzemēm. Tas, ko tur nopelnīju, tagad jāsamaksā negodīgo īrnieku vietā. Kā “dāvanu” viņi atstājuši pamatīgu parādu par elektrību, gāzi, apkuri. Vai tiešām tikai man tā neveicas ar īrniekiem? Un kā tā var izrīkoties? Tagad šie tā saucamie “īrnieki” neatbild ne uz maniem telefona zvaniem, ne īsziņām. Šķiet, velti ir gaidīt no viņiem godīgu rīcību.” Visvienkāršāko un patiesāko atbildi sniedz latviešu tautas sakāmvārds – ir aitas, ir cirpēji. Skarbi, bet patiesi. Uzticēties, šķiet, varam tikai un vienīgi sev. Žēl, ka jēdziens “godīgums” dažiem cilvēkiem ir svešvārds.
