Dodoties uz interviju pie Gulbenes ģimenes ārstes Daces Jansones, likās, ka saruna izvērtīsies pesimistiska, ņemot vērā situāciju veselības aprūpē valstī un novadā. Daktere uzreiz lika saprast, ka pēc dabas nav raudātāja. Viņa ir cīnītāja un arī savus pacientus noskaņo uz optimisma nots. D.Priedīte jau 28 gadus ir ārste terapeite un 13 gadus – ģimenes ārste.
– Vai Gulbenē jau ir gripas epidēmija?
– Otrdien man bija trīs gripas pacienti. Visi vienā dienā! Tā arī piefiksēju, ka ar to pašu brīdi ir sākusies gripas epidēmija manā pacientu lokā. Gripa vispār katru gadu sākas pēkšņi. Uzreiz pacientiem ir ļoti augsta ķermeņa temperatūra, aizlikts deguns, drudzis. Trešdien man nebija neviena jauna gripas slimnieka. Redzēs, kas notiks tālāk. Es pati pret gripu cīnos ar optimismu. Labs garastāvoklis palīdz stiprināt imunitāti gripas epidēmijas laikā, ir vairāk jāsmaida! Katru dienu cilvēkam ir jāsmaida, kad sākas gripas epidēmija (Dace pasmaida) – divreiz vairāk jāsmaida! Protams, profilaktiski ir ieteicams lietot vitamīnus ar ehinācijas piedevu. Taču pats svarīgākais ir pilnvērtīgs uzturs, labs miegs, pastaigas svaigā gaisā, fiziskās kustības. Saprotams, ka cilvēkam mūža otrajā pusē imūnsistēmu ietekmē fizioloģiskās pārmaiņas organismā. Sākas novecošanās. Būtu labi, ja cilvēks spētu savu dabisko imunitāti saglabāt līdz 100 gadu vecumam un līdz ar to arī neslimotu. Taču pilnībā tas nav šodien iespējams. Mums gluži vienkārši nav tādu preparātu, kas palīdzētu sasniegt šādu mērķi. Otrs padoms – jādzīvo bez stresiem un imunitātes kritumu nebūs! Līdzko imunitāte pazeminās, viena pēc otras parādās slimības. Kaut vai rodas pumpa uz lūpas – herpes vīruss! Slimības parādās tad, kad cilvēkā iestājas izsīkums. Tāpēc lauciniekiem, kuriem kūtī ir savi lopiņi, iesaku dzert govs pirmpienu. Tas ir lielisks imunitātes stiprinātājs!
– Mēdz teikt, ka visas kaites ir no nerviem…
– Drīzāk – no stresa! Stress ir imunitātes grāvējs. Stress laupa garīgo līdzsvaru jeb miera sajūtu. Nekad nevienam cilvēkam dzīve nebūs pasargāta no vilšanās, neveiksmēm, nepatikšanām. Reizēm dzīvi mainīt ir grūti, taču var manīt attieksmi. Tomēr es nesteigtos visas slimības novelt uz nerviem. Ir vajadzīgi rūpīgi izmeklējumi, un tikai tad var pateikt, kas ir par vainu.
– Cik vērtīga pacientam ir iesaistīšanās dažādos skrīningos jeb specifiskās veselības pārbaudēs?
– Noteikti būtu jāpiedalās visur, kur vien ir iespējams. Atcerēsimies, ka agrāk bija tādas obligātās profilaktiskās apskates. Tagad ir dažādi skrīningi, kur par brīvu var veikt dažādus izmeklējumus ar speciālu nosūtījumu (to saņemot pa pastu vai pie ģimenes ārsta). Ir profesijas, kur obligāts ir periodisks arodārsta apmeklējums. Tas viss ir labi. Tā ir vēl viena iespēja pārbaudīt sevi. Visiem ir zināms teiciens par to, ka nelaime nenāk brēkdama. Daudzas slimības mēs sākumā nepamanām, jo pacients nepievērš uzmanību pirmajiem simptomiem vai pat to vispār nav. Nav noslēpums, ka ir pacienti, kuri gadiem ilgi neiet pie ārsta. Ir sievietes, kuras desmit gadus nav apmeklējušas ginekologu. Labi, ka labi. Un labi, ka atsaucas uzaicinājumam piedalīties, piemēram, dzemdes kakla vai krūts vēža skrīningā. Lai Dievs dod, ka analīzes būs labas! Taču arī sirds tad būs mierīga.
– Tomēr ģimenes ārsts galvenokārt ir tas, kurš strādā ar pacientiem arī profilaktiski.
– Būtu labi, ja, piemēram, katram manam pacientam smēķētājam tiktu nolasīta lekcija par smēķēšanas kaitīgumu. Būtu svarīgi vismaz katrreiz ieminēties par šo tēmu. Es to daru pastāvīgi. Reizēm liekas, ka no runāšanas nav labuma. Cilvēks aizbildinās, ka ieradumu nevar lauzt, ka uz to pamudina arī dzīvesveids vai darbs nakts maiņā. Un tad viendien viņam ir sūdzības par hronisku bronhītu. No tā hronisks smēķētājs nevar izbēgt! Un tad pienāk diena, kad es pacientam smēķētājam vairs nespēju atgādināt, ka smēķēt ir kaitīgi, jo nikotīns nogalina. Taču piepeši atklājas, ka viņš ir atmetis pīpēšanu. Jautāju, kāpēc, kā tas ir izdevies! Atbilde skan: „Jūs man pagājušajā reizē teicāt, lai beidzu smēķēt, un es arī atmetu.” Biju laimīga. Tātad ir vērts atgādināt vēl un vēl: „Lūdzu, beidziet smēķēt, nekaitējiet sev!”
– Profilakse, saslimšanu diagnoze – viss uzvelts uz ģimenes ārstu pleciem!
– Sava daļa taisnības ir, bet ne gluži. Es vienmēr esmu centusies un cenšos savus pacientus sūtīt pie ārstiem speciālistiem, kad jau ir veikti izmeklējumi sakarā ar pacienta slimību simptomiem. Realitāte ir tāda, ka uz vietas, Gulbenē, šādu speciālistu paliek arvien mazāk. Tāpēc jāpriecājas, ka mums vēl ir savs plaušu speciālists, acu ārsti, ausu, kakla un deguna ārsts, neirologs, psihiatrs, ginekologi, kaut daži no šiem speciālistiem ir pieejami tikai privātpraksēs. Ļoti žēl, ka Gulbenē nav kardiologa, onkologa, endokrinologa, gastroenterologa, nefrologa. Labi, ja pieņemt pacientus uz Gulbeni atbrauc ārsti no citiem novadiem. Tomēr realitāte ir tāda, ka arvien biežāk pacienti vēlas meklēt šos ārstus speciālistus Valmierā, Madonā, Rīgā. Tas jau kļūst par normu, un cilvēki brauc! Varbūt tāda arī ir valsts politika? Varbūt! Šī situācija vieš zināmu nervozumu. Taču – cik ilgi? Ir jau, protams, cerība, ka ar laiku Gulbenē atkal būs trūkstošie speciālisti pieprasītās medicīnas nozarēs, tomēr jāsaprot, ka tie, kuri aizgājuši, diezin vai atgriezīsies. Prieks, ka mums blakus ir spēcīgā Madonas slimnīca ar poliklīniku, kurā ir augsta līmeņa ārsti speciālisti, kaut vai ķirurgi, traumatologi!
– Kāda ir jūsu ikdiena?
– Mana mamma, kura visu mūžu bija nostrādājusi par dakteri Litenē, kādreiz teica, ka ārsta darbs ir ļoti interesants, jo no rīta ej uz darbu un nezini, kas tevi tur sagaida. Tieši tā! Katru dienu man ir pacientu rindas gan pēc iepriekšēja pieraksta, gan bez pieraksta. Kāds atnāk un ir uzreiz liekams uz kušetes. Ir dienas, kad pacienti manā prakses vietā guļ visur – procedūru kabinetā, kardiogrammu kabinetā un piepeši kāds saļimst pie manām durvīm. Pat ja pacients pie manis atnāk tikai pēc receptes, ir jāveic vairāki ierakstu dokumentos, jo viss ir precīzi jāfiksē. Tā ir mana atbildība. Ir daudz slimu cilvēku. Gaidīšana rindā padara nervozus. Un vēl ir arī mājas vizītes. Tā nu mana darbdiena bieži vien beidzas daudz vēlāk, nekā ticis ieplānots. Ir dienas, kad vakarā jūtu lielu nogurumu. Esmu novērojusi, ka mēs ļoti ietekmējamies cits no cita. Ja uzsmaidu es, smaida arī viņi. Mēs saprotam cits citu. Protams, ja pacientam ir ļoti grūti, tad uz smaidīšanu nenesas prāts. Tomēr caur visu to grūtumu gribas un vajag saskatīt optimismu. Raudāt jau mēs varam katru dienu, jo ir par ko! Bet vai no tā kļūs labāk? Drīzāk vieglāk kļūst no laba vēlēšanas, kad šos vārdus sakām cits citam. Manuprāt, arī par nopietnām problēmām varam runāt ar gaišu noskaņu. Tas ir vajadzīgs! Racionālais kodols ārsta sarunā ar pacientu nedrīkst zust. Tomēr svarīgi, kā to pasaka, kā cilvēkam izskaidro.
– Vai pie jums nāk arī pacienti, kuri lielākoties dzīvo un strādā ārpus Latvijas?
– Aizvakar pat bija atnākusi paciente, kura sūdzējās par roku tirpšanu, taču atkal solījās pamest Latviju, lai strādātu pie konveijera 12 līdz 14 stundas pēc kārtas. Viņas darbs ir pārgriezt burkānu, nodalot lakstu daļu. Monotons, mehānisks darbs ar neasiem nažiem. Sacīju, ka roku tirpšana nemazināsies. Ir jāmaina darbs! Bet realitāte ir tāda, kāda ir.
– Vai jūs skatāties televīzijas seriālus par dakteriem, piemēram, par Hausu?
– Mums, ārstiem, ir sava specifiskā humora izjūta, ar kuru mēs dalāmies tikai paši savā starpā. Katrai profesijai ir sava specifika. Taču man nepatīk, ja to visu pārnes uz ekrāna. Labāk neskatos filmas par mediķiem. Mani tās pat kaitina. Varbūt tāpēc, ka uzskatu – ir tēmas, par kurām nav iespējams stāstīt izklaides žanrā. Nevar arī medicīnu padarīt par karikatūru. Tikai mazliet iemetu aci pašmāju televīzijas seriālā „Būt mīlētai”, kurā aktrise Zane Jančevska tēloja ģimenes ārsti, kā arī seriālā „Eņģeļu māja”, kur galvenā varone ir psihoterapeite. Ak, vai! Briesmīgi! Tur no reālās dzīves nav nekā. Neviens ārsts tā nerunā kā šajās filmās!
