Studente Kristīne Egle zina, ko nozīmē “būt zirgā”. Viņa ir sajutusi šo sajūtu gan pārnestā, gan tiešā nozīmē – Kristīne ir jātniece. “Gan dzīvē, gan reāli sēžot zirga mugurā, sajūtas ir līdzīgas,” atzīst jātniece. “Dzīvē esmu zirgā, kad man ir sasniegumi, kad man veicas un viss labi izdodas. Arī, reāli sēžot zirga mugurā, sajūtas ir līdzīgas,” teic Kristīne. Tomēr ir kāda atšķirība – sajūtot panākumu garšu, cilvēks jūtas kā uzvarētājs un noteicējs pār dzīvi. Sēžot zirga mugurā, jābūt komandai – ne zirgs, ne jātnieks nedrīkst būt viens par otru pārāki. “Jāspēj sadarboties,” norāda Kristīne. Viņa ir pārliecināta – apkārtējie jūt, kad cilvēks “ir zirgā”. “Cilvēks ir laimīgs, smaidīgs, priecīgs. Tas pozitīvi ietekmē attiecības. Laimē var dalīties ar vecākiem, draugiem,” pauž studente.
Sajust dzīves garšu
“Būt zirgā – tā noteikti ir laba sajūta,” pārdomās dalās aktieris, dziesminieks un uzņēmējs Varis Vētra. Tas nozīmē, ka cilvēks iet vienā solī ar dzīvi, sajūt tās garšu un saprot savu misiju. “Kāds beidzot kļūst par pastnieku un ir laimīgs. Cits uzraksta mīlestības vēstuli, kāds sāk rakstīt stāstu. Cilvēkam ir nākotnes sapnis, un viņš izjūt virzienu, kurā jāiet. Sajūt kaisli, degsmi, spēku,” sajūtas raksturo V. Vētra. Zirgs ir kā spēka simbols, ar kuru ir jārēķinās. “Visu laiku nevajag auļot. Zirgs ir partneris, un viņš var nomest jātnieku no muguras, tāpēc arī dzīvē sajūta, ka esi zirgā, nav mūžīga un stabila.” Tā var ilgt mirkli, dienu – tik ilgi, kamēr pabeidz iesākto darbu.
Bez jebkāda pārākuma
Sajūta par nepastāvību aktierim nāk līdzi no pirmajiem soļiem aktiermākslā, kad 1974. gadā notika filmas “Pirmā vasara” uzņemšana. “Man filmā ar melnu zirgu bija jājāj pa mežu. Trenējos hipodromā. Padomus deva Gunārs Cilinskis, viņš lieliski prata jāt,” atceras V. Vētra. Melnais zirgs aktieri nav izmetis no segliem, taču licis saprast, ka abiem jābūt partneriem, lai ietu kopsolī. Tāpat ir dzīvē – stingra “lidojuma sajūta” rodas, kad groži nav savilkti ne par stipru, ne par vāju. Visam jābūt “pareizajās devās”.
Kaut arī cilvēks dzīvē ir zirgā, pārākuma sajūta no tā nerodas, atzīst aktieris. “Pārākums ir tāda “ģeķu” filozofija. Ja cilvēks realizē to, kam ir nolemts, viņš var vadīt uzņēmumu un nejusties pārāks par citiem, jo viņš pilda savu pienākumu,” pauž aktieris.
“Būt zirgā” nozīmē atrast īsto nodarbošanos, nevis darīt to, ko kāds liek, ir pārliecināta Baltijas Starptautiskās akadēmijas pasniedzēja un Personības pilnveidošanas centra Rēzeknes nodaļas vadītāja Ilga Gorsvāne.
Atrast īsto vietu
“Turklāt ir svarīgi būt savā zirgā,” norāda skolotāja I. Gorsvāne. Ja cilvēks ir “ieliktenis”, viņš citu skatījumā var būt veiksmīgs, taču pats tā nejūtas. “Dzīvo un ķer kaifu” – tādai vajadzētu būt sajūtai, ja esi mugurā savam zirgam. Cilvēks var būt zirgā ģimenē, darbā, atpūtā. Katrā jomā mērķi var būt sasniedzami gan ātri, gan ilgākā laika posmā, tāpēc I. Gorsvāne iesaka diferencēt mērķus, lai nepārgurtu no spēku izsīkuma.
Skolotāja nepiekrīt teicienam, ka dzīve ir kā zebra – baltām veiksmes līnijām un tad melnās svītras. Ja cilvēka spēkos nav izmainīt savu likteni, attieksmi pret notiekošo mainīt ir viņa varā, pārliecināta skolotāja. Tas nozīmē, ka melnajām strīpām nemaz nav jābūt.
Ķermenis var lūzt
“Psiholoģiski cilvēks var būt zirgā visu laiku. Taču ķermenis var lūzt. Ja cilvēks nerūpējas par sevi, nav jābrīnās, ka 40, 50 gadu vecumā nonāk slimnīcā ar insultu vai infarktu,” spriež I. Gorsvāne. Viņa iesaka nenodzīt sevi kā darba zirgu. Cilvēkā ir pietiekami daudz resursu, lai atjaunotos. “Viss ir cilvēkos pašos,” norāda skolotāja. Tikai jāatrod piemērots veids, kā to izdarīt. I. Gorsvāne saviem studentiem no Personības pilnveidošanas centra māca atgūt līdzsvaru ar neirolingvistiskās programmēšanas metodēm. Māca viņiem, kā būt veiksmīgiem. “Mācu, kā cilvēka dzīvei aiziet pa citu pieskari,” skaidro skolotāja. Viņas pārliecība ir: “Cilvēks savā dzīvē saņem to, kam tic, un to, par ko ir pārliecināts. Uzskatus varētu nosaukt arī par pareģojumiem, kuri paši piepildās.”
