Jā, man atkal gribas svētkus! To saku tikai pāris dienas pēc grandiozajām Rīgas 800 gadu jubilejas svinībām.
Jā, man atkal gribas svētkus! To saku tikai pāris dienas pēc grandiozajām Rīgas 800 gadu jubilejas svinībām. Ja pirms došanās uz Rīgu bažījos, ka traucēs pārliekā cilvēku burzma, tad šodien atzīstu, ka tā bija jubilejai piederoša. Arī pati jutos piederoša tiem simtiem un tūkstošiem cilvēku, kas 18.augustā piepildīja Vecrīgu un Rīgas centrālo daļu.
Žēl, ka par svētkiem jārunā pagātnes izteiksmē, bet tie bija apliecinājums tam, ka protam tos svinēt, ka protam būt disciplinēti, ka protam visu paredzēt un izplānot, ka protam viens otram būt draugi, kaut arī dažkārt runājam dažādās valodās.
Pazūdot ļaužu jūrā, apzinājos, ka šādi svētki manā mūžā ir pirmie un, domāju, arī pēdējie, jo Rīgas 900 gadu jubileju nesagaidīšu. Skumjš atzinums ne tikai man vienai, tieši tāpēc bija vēlēšanās iespējami vairāk redzēt un iespējami vairāk dzirdēt. Līdz ar dejojošo Rīgu gribējās mesties ugunīgā spāņu dejā, bet pie Brīvības pieminekļa brīdi pastāvēt pie sarkanbaltsarkanā ziedu karoga, sadziedāt ar savu tautu un ļauties dažādu mākslinieku profesionālajam sniegumam. Žēl, ka vienlaikus visur nebija iespējams būt un daudz kas palika neredzēts, tomēr spārnoja apziņa, ka esmu kopā ar visiem.
Nebaidos atzīties, ka, Imanta Kalniņa simfonijas pirmo daļu vērojot televīzijā, diezin vai noklausītos līdz galam, bet, stāvot Doma laukumā, ļaujoties mūzikai un ekrānā skatot ar Latviju saistītos vēsturiskos faktus, domāju, cik liels spēks rodas tad, ja vēsture sadodas rokās ar mūziku.
Jubilejas salūts. Vai to vispār ir iespējams izteikt vārdos. Manuprāt, nav, jo stāvot Daugavas krastmalā daudzkrāsaino ugunīgo ziedu un zvaigžņu lietū, redzot cilvēku acis un aizturēto elpu, gribējās saukt: “Mirkli, tu esi tik skaits, apstājies!”
