Šodien, 22.oktobrī, aprit 75 gadi, kopš dzimusi Latvijas Nacionālā teātra aktrise un novadniece Antra Liedskalniņa.
Šodien, 22.oktobrī, aprit 75 gadi, kopš dzimusi Latvijas Nacionālā teātra aktrise un novadniece Antra Liedskalniņa.
Mākslinieces pēdējā atdusas vietā pirmajos Meža kapos, Mākslinieku kalniņā, šodien pulksten 16.00 notiks A.Liedskalniņas kapa pieminekļa atklāšana un viņai veltīts atceres pasākums.
Turp ar rudens ziediem rokās devusies arī aktrises māsasmeita, Gulbenes bibliotēkas abonementa vadītāja gulbeniete Iveta Krūmiņa.
“Esmu pateicīga teātrim, ka tas beidzot to ir paveicis. Personīgi uzskatu, ka būt klāt šajā atceres pasākumā ir mans pienākums,” saka I.Krūmiņa.
Kapa piemineklis uzstādīts, Nacionālajam teātrim sadarbojoties ar Latvijas Teātra darbinieku savienību.
“Dievs viņu bija izraudzījis, dāvājot visu, kas aktrisei nepieciešams, arī darba gribu un spējas, lai viņa kļūtu par lielu mākslinieci, kurai nebija žanru un ampluā ierobežojumu. Viņas skaistās varones līdz ar pašu mākslinieci izdzīvoja visus mīlestības elles un paradīzes lokus,” atmiņās par mākslinieci dalās kolēģe, Nacionālā teātra bibliotēkas vadītāja Rita Melnace.
Viņa min dažas no plašā lomu klāsta: R.Blaumaņa Auces, Elīnu un Matildi, A.Upīša Žannu d”Arku, E.Līva Zandu, H.Gulbja Lāsmu, P.Putniņa Melitu – arī Ļeļu un Mariannu Okolokolaku, F.Dostojevska Soņu un Ļ.Tolstoja Katjušu Maslovu, A.Arbuzova Vaļu un Ļiku, A.Kasonas Margu, Ī.Žamiaka Eleonoru, A.Nikolaī Edu, A.Genca Mēdeju. Ar īstām mākslas virsotnēm viņa salīdzina Blanšas lomu Dibuā T.Viljamsa lugā “Ilgu tramvajs” un Annu Manjāni A.Mefra lugā “Grēksūdzes laikā”.
“Savas dzīves laikā Antra deva nesalīdzināmi vairāk nekā ņēma, lai cik karstas un varbūt arī necienīgas diskusijas uzvirmoja pēc mākslinieces nāves, viņai veltīto grāmatu sakarā. Te vietā ir salīdzinājums ar Mariju Magdalēnu: viņai taps piedots, jo viņa daudz mīlējusi! Dievs aktrisei bija žēlīgs, aizsaucot pie sevis pēkšņi Klusajā nedēļā pirms Augšāmcelšanās svētkiem, aiztaupot jaunus klupienus, sāpes un diemžēl tos brīžus, kad teātrim viņa arvien retāk bija vajadzīga,” saka R.Melnace.
